Sabiedrotās praksē un domāšanas veidā: laikmetīgās dejas mākslinieces Jana Jacuka un eva susova

Starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus” starp dažādiem projektiem būs novērtējams arī darbs, kurš atrodas vēl tikai savā tapšanas fāzē – horeogrāfes un skatuves mākslinieces Janas Jacukas un čehu horeogrāfes un vizuālās mākslinieces evas susovas kopīgi veidotā izrāde “AAA”.

Šajā atklātajā mēģinājumā Jana kopā ar čehu kolēģi evu susovu (evas vārds un uzvārds rakstāms ar mazajiem burtiem, jo tāds ir viņas skatuves vārds) turpina pētīt balsi kā horeogrāfisku izteiksmes līdzekli. Balss kļūst par viņas ķermeņa paplašinājumu, bet elpa – par saziņas līdzekli ar auditoriju. Kad durvis aizveras un skatītāji ar autorēm nonāk kopīgā telpā, dalot vienu un to pašu gaisu, elpu un informācijas plūsmu, balss kļūst par veidu, kā piepildīt telpu ar izelpoto gaisu.

“AAA” (darba pagaidu nosaukums) iedvesmojas no jodelēšanas vokālās prakses – “nepaklausīgas” balss tehnikas, kas pretojas mēģinājumiem stabilizēt balsi un tā vietā pieņem tās nestabilitāti.

Izmantojot šīs īpatnās vokālās tehnikas piedāvātos, neparedzamos jodelēšanas balss lēcienus, Jana svārstās starp kontroli un tās zaudēšanu gan balsī, gan ķermenī, aicinot skatītājus pieredzēt balsi ne tikai kā skaņu, bet arī tās fiziski sajūtamu klātbūtni.

Janas iepriekšējais darbs “HA” (2023) pievērsās baiļu, trauksmes un ķermeņa reakciju izpētei. Citi darbi izrādīti Santarkandželo festivālā (Itālija), Ņujorkas galerijā “times” (ASV), teātrī “Frascati” (Nīderlande), laikmetīgās mākslas centrā “Arsenic” (Čehija), festivālā “AUAwirleben” (Čehija), laikmetīgās skatuves mākslas centrā “Kanuti Gildi Saal” un “SAAL” biennālē (Igaunija), arīdzan festivālā “Homo Novus” un citur. Māksliniece absolvējusi Amsterdamas skatuves mākslas akadēmiju DAS Theatre maģistra programmu.

eva susova (1986, Čehoslovākija) strādā Amsterdamā un, savā mākslas praksē pievēršoties starpdisciplinaritātei, galvenokārt darbojas performanču, skaņas un instalāciju jomā. Ar izglītību horeogrāfijā un vizuālajā mākslā evas darbi atgādina performatīvas instalācijas, kas tiecas “sašķērēt” laiku, telpu un mākslas eksponēšanas metodes. eva pēta ķermenī uzkrātas zināšanas, sieviešu balsu vēsturi un to saistību ar ekoloģiju.

eva absolvējusi Amsterdamas vizuālo mākslu akadēmiju Rijksakademie (2021-2023), iegūstot mākslas maģistra grādu Sandberga institūtā, kā arī bakalaura grādu horeogrāfijā SNDO Amsterdamas Mākslas universitātē.

evas darbi un kopprojekti ar citiem autoriem ir izstādīti un izrādīti tādos mākslas un kultūras centros kā “Kunsteverein Amsterdam” un “TAC- Temporary Art Center Eindhoven” (Nīderlande), “Uferstudios Berlin” (Vācija), “STAMM studios Porentruy” (Čehija), “DOCH Stockholm” (Zviedrija) un vairākos citos.

Ar abām māksliniecēm pirms festivāla “Homo Novus” sarunājas tā kuratore Santa Remere.

Santa Remere: Jana, kas tevi piesaistīja darbam ar balsi? Ko tā ļauj izpaust, ko kustība neļauj?

Jana Jacuka: Domāju, ka tā bija vēlme turpināt darbu pie iepriekšējās uzstāšanās, to tālāk izpētīt un padziļināt. Izpētot dažādas vokālās prakses, mēs atradām jodelēšanu, par ko bijām ļoti sajūsminātas, jo tas ir arī ļoti horeogrāfisks process. Būtībā, tu regulāri pārlēkā no krūšu balss uz “galvas balsi”. Balss saitēm ir “jādejo” sekundes simtdaļu intervālos, lai starp jodelēšanu iekļautu arī pārtraukumus, panāktu tās apgriezienus.

Runājot par to, ko balss var izteikt tādu, ko nevar ķermenis, pirmais, kas man nāk prātā, ir tas, ka balss tiešām šķiet kā ķermeņa pagarinājums. Tā var aizsniegt kaut ko tādu, ko es varbūt fiziski nevaru aizsniegt ar roku, bet es jūtu, ka varu aizsniegt ar savu balsi – piemēram, auditoriju vai telpu – un likt tai lēkāt, kustēties. Tiešām šķiet, ka balss atritina un attīsta tādus kā taustekļus, ķermeņa pagarinājumus.

eva, kā tu iesaistījies šajā projektā?

eva: Mēs satikāmies, pateicoties ieteikumam. Man ir horeogrāfijas un vizuālās mākslas pieredze, tāpēc es apvienoju šīs divas jomas. Arī balss ir tēma un materiāls, ar kuru esmu strādājusi, īpaši koncentrējoties uz sievietes balss vai “apklusinātās balss” diskursu. Tās ir tēmas, kas mani interesē manā mākslinieciskajā praksē. Janai mani ieteica mūsu kopīgās intereses par balsi un kopīgās horeogrāfijas pieredzes dēļ. Tā mēs sākām strādāt kopā.

Jana, kā tu raksturotu to, kas jūs abas vieno šajā projektā?

Jana: Mana pieredze saistās ar horeogrāfiju, un tikai tad, kad iestājos DAS Theatre teātra maģistra programmā, es sāku pilnībā izpētīt balsi. Man vienmēr bija vēlme atklāt vairāk par balss iespējām, bet es nekad īsti neatradu sev apkārt kopienu, no kuras iedvesmoties un ar kuru kopā praktizēties. Kad pārcēlos uz Amsterdamu, diezgan drīz atradu pārsteidzošas vokālistes, mūziķes un horeogrāfes, kuras izmanto balsi šajā specifiskajā veidā.

Otrajā studiju gadā DAS es ļoti meklēju kādu, kas domātu kopā ar mani par darbu – dramaturģiski, fiziski, no balss un kustības perspektīvas. Vismaz trīs cilvēki ieteica evu. Sanāca tā, ka eva varēja pievienoties tikai uz pēdējo mēnesi pēc mana iepriekšējā darba “HA” tapšanas, bet, kad satiku viņu, lai aprunātos, es sapratu: vāu, mēs tiešām saderam kopā!

Kad mēs strādājām kopā, daudzas lietas patiešām nostiprinājās darbā, un es jutos tā, it kā būtu atradusi sabiedroto šajā praksē un domāšanas veidā. Tā bija diezgan liela dāvana, tāpēc biju ļoti sajūsmināta uzaicināt evu turpināt strādāt kopā ar mani pie nākamā darba.

Kā tu raksturotu evas māksliniecisko praksi un ko tā sniedz jūsu kopradei?

Jana: Mēs daudz runājam un pārdomājam, un es sajutu, ka esmu iepazinusi viņu kā mākslinieci un domātāju. eva ir kritiska – labā nozīmē, viņa ir arī ļoti jautra. Tas ir mākslinieciskais virziens, ko es uzskatu par svarīgu: atrast prieku procesā un materiālos. Arī balss man bieži saistās ar prieku. Tai nav noteikti jābūt priecīgai melodijai – pat dziļas skaņas, piemēram, rūkšana, var man sagādāt lielu prieku darba sagatavošanas laikā.

eva: Mēs abas domājam par balsi kā kustību. Balss ir vēl viena ekstremitāte, piemēram, roka, kāja vai galva. Tāpēc mēs strādājam ar balsi horeogrāfiski, kā sava veida kustību praksi, nevis meklējot nozīmi tekstā vai skatoties uz balsi no komunikācijas viedokļa. Manuprāt, mēs ļoti skaidri sapratāmies jau mūsu pirmajā sarunā. Šobrīd es vairāk darbojos kā skatītāja: es vēroju Janas praksi ar balsi un novēroju, ko tā ietekmē viņu un mani kā skatītāju. Tad mēs runājam par to, ko mēs meklējam un kā no tā izveidot performanci.

Tu teici: “kā skatītāja”. Vai tu teiktu, ka acs joprojām ir galvenais uztveres orgāns, vai arī tā ir klausīšanās?

eva: Abi kopā. Nesen mums bija saruna saistībā ar “Homo Novus” festivālu: mēs aicinājām konsultantus, cilvēkus ar redzes traucējumiem, domāt par to, kā padarīt izrādi pieejamu arī viņiem. Mēs apzināmies, ka tā ir ļoti pieejama skaņas ziņā. Es saku “skatītājs” pēc ieraduma; es varētu teikt arī: pētītājs vai liecinieks. Bet, neatkarīgi no tā, vai jūs skatāties ar acīm vai nē, jūs vienmēr skatāties ar visu savu ķermeni.

Šādā, uz skaņu vai balsi orientētā izrādē, manuprāt, balss spēks slēpjas tieši tajā apstāklī, ka no tās nevar aizbēgt. Pat ja jūs aizverat acis, tā ir neizbēgama kustība. Jūs nevarat no tās aizbēgt fiziski; vienmēr pastāv fiziska saikne. Es arī ļoti daudz klausos. Varbūt es ieņemu sava veida dramaturga vai mākslinieciskā konsultanta amatu – mēs joprojām meklējam atbilstošu vārdu krājumu mūsu kopīgajai praksei –, bet es domāju, ka es šai pozīcijai pieeju vairāk no klausīšanās viedokļa.

Visa intervija pieejama šeit: sejas.tvnet.lv