Neiespējamās piederības drāma
Par Žonatana Kapdevjela un Dimitrī Dorē izrādi “Dainas (izrunā “dainas”)” laikmetīgā teātra festivālā “Homo Novus”. Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla “Homo Novus” izrādēm atrodamas šeit.
Ja man būtu jādefinē, kas ir Žonatana Kapdevjela un Dimitrī Dorē “Dainas (izrunā “dainas”)”, es teiktu: personiska izcelsmes mīta izspēle drag performances žanrā. Monoizrādes teksta līdzautors, aktieris un viens no varoņiem Dimitrī uzauga Francijā, uz kurieni tika adoptēts, taču piedzima un pirmos 18 dzīves mēnešus pavadīja Latvijā. “Dainas” ir viņa mēģinājums veidot saikni ar dzimto zemi, kura, cik var spriest pēc mākslinieka intervijām, līdz nesenam laikam bija palikusi apziņas tālā perifērijā.
Uzlūkot Dimitrī autofikcijas caurausto darbu caur drag prizmu man šķiet auglīgi ne tikai tāpēc, ka izrādē viņš iedzīvojas vairākos manāmi iekvīrotos tēlos. Līdzīgi kā drag mākslā “Dainu” noteicošais paņēmiens ir hiperbolizētu klišeju iedzīvināšana šķietami nesavienojamās kombinācijās. Par to spilgti liecina jau pati izvēle tuvoties Latvijai caur dainu pavedienu, kā arī tas, ka dainas izrādē deklamē bārdains jelgavnieks Oļegs ar hokeja vārtsarga ekipējumu mugurā.
Oļega prototips ir Dimitrī bioloģiskais tēvs, un šī tēla pēkšņā ielaušanās dēla franču ģimenes mājās atsauc atmiņā karaļa spoka trauksmaino uznācienu “Hamletā” – valstī kaut kas ir sapuvis. Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids brīdināja, ka no apziņas izstumtais mēdz negaidīti atgriezties, kad vismazāk to gaidām. Oļega nelūgto viesošanos Dimitrī mājās var interpretēt tieši kā izstumtā atgriešanās inscenējumu – šķietami zudušais sagrozītās un biedējošās formās spēji uznirst no bezapziņas.
Ciemos Oļegs uzvedas nekaunīgi un rupji – bez atļaujas aiztiek mantas, auro lauzītā latviešu valodā, sauc Putinu par valsts prezidentu un dūšīgi nopiržas namamātes klātbūtnē. Viņš ir radikāli neērts, un nav ne mazāko šaubu, ka šo neērtumu publika izjūt visasāk tieši Rīgā. Sevišķi tāpēc, ka gaidu līmenī dainām veltīta franču teātra izrāde ir viena no vietām, kur paslēpties no pašmāju oļegiem un uz brīdi aizmirst par viņu eksistenci [1].
Dimitrī meistarīgi izspēlē daudzpersonu ainas, veikli atveidojot Oļega, savu franču vecāku un adopcijas starpnieces Aigas balsi. Prasme runāt balsīs te šķiet kas vairāk par aktiera tehniskās izcilības zīmi – to var lasīt arī kā norādi uz melanholiskas identifikācijas psihisko mehānismu, ar kuru indivīds uzņem sevī zaudētus pieķeršanās objektus, lūkojot tikt galā ar piedzīvoto zaudējumu [2]. Drag šajā gadījumā parādās kā melanholiskas identifikācijas performance, iedzīvojoties tēlos, kuriem performantu cieši piesaista zaudējuma saite.
Lai gan izrādes nobeigumā Dimitrī atzīst, ka viņam nav bijis vēlmes atrast savus vecākus (“no adopcijas lietas es uzzināju, ka viņi bija krievi”), performatīva identificēšanās ar Oļegu šķiet esam spēcīgāka par šo racionalizējošo noliegumu – mākslinieks tik ļoti neinteresējas par tēvu, ka izvēlas par viņu pārvērsties. Tas ļauj hipotētiski runāt par Oļegu kā noraidītu zaudējuma objektu Džūditas Batleres izpratnē: “Ja drag performancē ir neizsērots zaudējums, iespējams, šis zaudējums ir noraidīts un inkorporēts performētajā identifikācijā, kura atkārto dzimtiskotu idealizāciju un radikālu nespēju tajā iemājot.” [3]
Radikāla nespēja iemājot savas dzīves iedomātajā sākumpunktā un autentiski piederēt savai dzimšanas vietai – vai tas nevarētu būt “Dainu” fantasmagoriskā vēstījuma darbīgais cēlonis? Ar Latviju saistītas dabas un kultūras klišejas – stārķis, Jāņu vainags, hokejs utt. – šajā lasījumā atklājas nevis kā paviršas apropriācijas objekti, bet kā apzināti nesaderības marķieri: a priori neveiksmei lemti mēģinājumi pielaikot svešu zemi, no kuras esi nācis. Drag kā izrādes interpretācijas rāmis jau atkal palīdz attaisnot klišeju pielaikošanu: tā vietā, lai pārmestu autoriem eksotizāciju un zaimošanu, Dimitrī izfantazētajā Latvijā ar dainas skaitošo putinistu Oļegu es sliecos saredzēt neiespējamās piederības drāmu.
Tiesa, šo interpretāciju sarežģī dažas citas – režijas un scenogrāfijas – klišejas iestudējumā: gan izkārtie palagi, kuri pakāpeniski krīt, atsedzot skatuves tumšos nostūrus, gan aktiera daļējā atkailināšanās izrādes gaitā vedina domāt, ka autori tomēr uztver “Dainas” kā tuvošanos kādai apslēptai patiesībai, kuru sākumā sedz neziņas vai nolieguma slāņi. Paldies Dievam, viņi nesniedz skaidru atbildi, kas šī patiesība varētu būt. Vienīgi mājienu.
Izrādi noslēdz gara telefonsaruna starp Dimitrī un viņa adopcijas starpnieci Aigu, un tās izskaņā abi apspriež kara draudus. “Diemžēl jūs esat ļoti tuvu,” Dimitrī saka īsi pirms atvadīšanās. Pēdējais, ko skatītāji redz, runātājiem noliekot klausuli, ir amatiervideo no Dorē ģimenes arhīva – mazais Dimitrī izjusti lipsinko pie Džonija Holideja dziesmas “Marie”, kuras liriskais varonis ir kaujas laukā mirstošs karavīrs. It kā mākslinieka kāri atgūt sen zaudēto dzimteni barotu bailes to pazaudēt vēlreiz.
[1] Zīmīgi, ka sarunā ar māksliniekiem pēc izrādes Oļega faktors tika gandrīz pilnībā ignorēts, par “Dainām” tika runāts divu kultūru – latviešu un franču – mijiedarbības terminos. Uz šo “ziloni istabā” man ceļā uz festivāla “Homo Novus” atklāšanas ballīti norādīja Agnese Krivade.
[2] Skat. Freids, Zigmunds. Sēras un melanholija. Melanholija un mazohisms. Tulk. I. Šuvajevs. Zinātne, 2022, 13.–25. lpp.
[3] Butler, Judith. Melancholy Gender / Refused Identification. The Psychic Life of Power. Stanford University Press, 1997, p. 145. Batleres uzsvērtais dzimtes piederības aspekts šajā kontekstā būtu jāaizstāj ar etnokulturālo piederību.