Kā mēs vairs nerotaļājamies
Par Ingri Fiksdālas un Jonas Korela Pētersena (Norvēģija) izrādi “Lidojošās smiltis” festivālā “Homo Novus”. Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla “Homo Novus” izrādēm atrodamas šeit.
Tikai aizgājusi uz “Lidojošajām smiltīm”, es aptvēru, cik daudz iepriekšēju priekšstatu man ir par postapokalipses situācijām un to naratīviem. Ar norādēm programmiņā un saujiņu cilvēku, kas rāpjas pa smilšu kaudzi, man pietika, lai iztēlotos izmirušu ainavu pēc kodolkara vai klimata krīzes, vai kaut kā cita, ko mēs būtu varējuši šai planētai nodarīt. (Tas, ka cilvēki paši vainīgi pie civilizācijas gala, ir viens no noturīgākajiem zinātniskās fantastikas tropiem, kas tiek pārkāpts vai mīkstināts vien ļoti nedaudzos gadījumos.) Tātad te nu mēs esam – saujiņa cilvēku, kuri nonākuši pašu iznīcinātās ainavas vidū un šķietami bezgalīgi ilgi riņķo pa to, cenzdamies uzkāpt augstākajās kāpās, reizēm palīdzēdami viens otram, bet lielākoties esot vien nosacīti kopā. Cilvēki mēģina atrast vietu, kur būtu iespējams dzīvot, bet skaidrs, ka nekā tāda nav, šis ir arī viss, turpmāk mēs dzīvosim smiltīs, un visu izrādi ieskauj sēra krāsas mākoņi debesīs, kurās, iespējams, mācas auksts un derdzīgs lietus, no kura nebūs patvēruma.
Šeit rūdītais zinātniskās fantastikas cienītājs manī ātri vien tiek galā ar jaunizcepto posthumānistu, un es automātiski domāju par populārākajiem virzieniem, kur mūsu naratīvs var doties tālāk. Viens no tiem būtu klasisks un ļoti izplatīts postapokalipses šausmu stāsts, kurā cilvēki lielākoties izturas cits pret citu drausmīgi; zaudējuši visu un glābjot vēl kaut kādas īpašumu un kultūras atliekas, viņi kļūst par necilvēkiem un ļauj pilnu vaļu saviem neģēlīgākajiem instinktiem, varaskārei un suicidālai nežēlībai, atstājot tikai dažus ēnainus protagonistus, kuri arī nav nekādi mīlulīši, bet vismaz kaut kas ētisks viņos ir palicis. (Bet šis te ir laikmetīgais teātris, tātad “kaut cik labie protagonisti” varētu nebūt obligāti.) Vai arī varētu iet pilnīgi pretējo ceļu un uz civilizācijas drupām, tikuši galā ar pašiem ļaunākajiem tās elementiem, varētu uztaisīt kaut ko jauku un mīlīgu, un utopisku; mūsdienu pasaulē neiedomājamas kopienas un saskaņu ar dabu – jā, drausmīgi naivi, bet šis ir laikmetīgais teātris un varētu atļauties būt drausmīgi naivs. Vai arī iet kaut kādu vidusceļu, kurā tiek vienlaikus atklāti noslēpumaini pagātnes kultūras artefakti un radīts kaut kas jauns, bonuspunkti par citplanētiešiem vai ģenētiskām modifikācijām un new age psihonautiku.
Vai arī… vai arī ne. “Lidojošās smiltis” neseko nevienam no šiem scenārijiem. Lai gan var saskatīt situācijas, kurās cilvēki cits citam traucē, nekāda rīkļurāvēju padarīšana tā nav. Lai gan var saskatīt situācijas, kurās cilvēki veido pārus vai kopienas, šīs alianses ir īslaicīgas un izirst tikpat viegli kā smiltis, lai sāktu nākamo cēlienu. Var iezīmēt attīstības ceļus, kas vairs nav līdzīgi cilvēka attīstībai… Kas man liek domāt par to, ka “tie vairs nav cilvēki?” – droši vien tas, ka viņi vairs necenšas staigāt vertikāli, kas nudien nav ērtākais pārvietošanās veids pa smilšu kalnu, bet rāpo, lēkā un veļas, izstiepdami ekstremitātes… bet tad atkal pieceļas un kustas kā cilvēki, tātad arī šis nav sižeta gals. Varbūt – varbūt – šī vīzija ir kaut kas līdzīgs Bredberija “Marsiešu hronikām” ar pilnīgu civilizācijas galu un izzušanu, it īpaši beigās, kad mākoņi iekrāsojas sārti, bet arī bredberijiskai melanholijai kaut kā pietrūkst. Iespējams, pietrūkst melanholijas kā samierināšanās, kā izpratnes, kā “mēs darījām labāko, ko varējām, bet acīmredzot šis ir labākais, kas varēja notikt”.
Varbūt tā ir manis pašas vilšanās cilvēcē, skatoties uz tuvākajiem apokalipses scenārijiem: vai tas būtu “stulbie vadoņi izdomā paspēlēt kariņu ar kodolbumbām, un neviens viņus neaptur”, vai “stulbie kapitālisti izdomā pārtaisīt Zemi par MI barotavas tuksnesi un neapstājas, jo neviens taču nebūtu tik stulbs, lai apstātos pirmais”, vai “mums taču ir tik daudz problēmu, ka klimata krīze var pagaidīt”. Vienīgais, kā es pie šīs vilšanās sevi mierinu, ir “vismaz uz beigām es taču darīju kaut ko jēgpilnu un/vai priecīgu”. Gluži kā aktieri, kuri kustas cilvēciski saprotamās trajektorijās: “uz augšu ir labi, uz leju drīzāk slikti, varbūt ir priecīgi arī nolēkt un paripot”. Varbūt pēdējos gados esam pazaudējuši to optimismu, kas piemita pat drūmākajiem apokalipses scenārijiem. Sajūtu, ka šī izrāde beigsies ar cilvēkiem, kas ir sadevušies rokās vai arī bez vārdiem atraduši kādu veidu, kā sazināties un vienoties kopīgā darbībā, nevis citam cita imitēšanā. Sajūtu, ka šī izrāde beigsies ar cilvēkiem, kas vismaz ir sapratuši, kur kļūdījušies. It kā mēģinu sev atgādināt, ka nav taču tik traki: lūk, koris dzied saskaņoti un precīzi, gluži kā grieķu lugā komentējot notiekošo – bet šis komentārs neko neietekmē.
Protams, visi apokalipses scenāriji lielā mērā ir nevis nākotnes stāsts, bet sava laika diagnoze. Viena no atbildēm uz jautājumu, kas tad īsti ir cilvēks un cilvēcīgums – iespējams, provokatīva atbilde, kurai gribas iebilst, kuras aplamību gribas pierādīt jau šodien, negaidot pasaules galu. Un šajā gadījumā, iespējams, spēcīgākā metafora ir nevis tas, kas izrādē tiek iezīmēts kā iespējamie nākotnes ceļi, bet tas, kā izrādē nav. Proti, izrādē nav divu darbību, kuras jau kopš bērnības ir pati tipiskākā rotaļāšanās smiltīs. Pirmā: ierakties dziļāk par pašu virsslānīti, izrakt tik lielu bedri, cik var, līdz pašā dziļumā smiltis vairs nav tikai smiltis. Un otrā: taisīt smilšu kūkas, pilis, pilsētas, ceļus, upes un tiltus. Un tieši šis jautājums mani neliks mierā vēl ilgi pēc “Lidojošo smilšu” noskatīšanās: kāpēc izrāde, kurā redzamas gan atsauces uz pagātni, gan dažādas variācijas par nākotnes tēmu, nav redzama ne “ierakšanās dziļumā”, ne “kaut kā būvēšana”. Un vai mani iebildumi šai loģikai būtu labākais, ko es varu darīt neietekmējamās nākotnes priekšā, vai/un bezcerīgs naivums.