Viņas nebaidās. Recenzija par izrādi “Mātes. Dziesma kara laikā”
Par Martas Gornickas (Polija) izrādi “Mātes. Dziesma kara laikā” festivālā “Homo Novus”. Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla “Homo Novus” izrādēm “Satori” atrodamas šeit.
Nesen kādā sociālajā medijā aicināju apmeklēt ar Ukrainu saistītos kultūras notikumus, norādot, ka pasaule neizbēgami zaudē interesi, bet mēs to nevaram atļauties. Viena no paziņām atbildēja, ka ik dienu klausās ziņas un ziedo, bet izrādēm un filmām nav spēka. Galu galā visvairāk uzvarai vajadzīga armija, nevis mākslinieki.
Šo diskusiju varētu izvērst līdz bezgalībai, bet pa lielam viņai, protams, taisnība. Ar pliku empātiju karā neuzvarēt. Domāju par to, lasot 2024. gadā publicēto ES ziņojumu par mākslas nozīmi Ukrainas atkopšanās procesā – tas stāsta par Ukrainu, bet vienlaikus arī par Eiropas Savienību un tās birokrātisko līdzjūtību. Diezgan daudz vārdu veltīts tam, cik ļoti Ukrainā nepieciešami mākslas terapeiti, un kritizēts tas, ka Ukrainā nevienā universitātē neesot pieejama mākslas terapijas programma. Nenoliedzami būtu brīnišķīgi, ja Ukrainā tāda programma būtu, bet nojaušu, ka šobrīd prioritāšu sarakstā ir citas lietas.
Tik daudz kas šajā ziņojumā sasaucas ar Latviju: piemēram, norādīts, ka starptautiskos projektos Ukrainas finansiālais ieguldījums ir konkurētnespējīgs, vai, runājot par reprezentāciju, uzsvērts, ka Ukrainā neproporcionāli liels finansiālais atbalsts tiek sniegts tradicionālajai, nevis laikmetīgajai kultūrai. “Vēsturiski, piemēram, Vācijā ir citāda attieksme pret folkloru un tautastērpiem, kas lielākoties redzami alus festivālos,” laipni paskaidro Eiropas Savienība. Kaut kas šeit ir tik pazīstams, ka mirkli aizmirstu, ka lasu par Ukrainu, un palecos pie nākamā punkta – “ierobežota izbraukšana no valsts un piekļuve starptautiskiem kultūras notikumiem māksliniekiem vīriešiem”.
Šo ziņojumu atradu, jo vēlējos internetā sameklēt informāciju ukraiņu valodā par poļu režisores Martas Gornickas iestudējumu “Mātes dziesma kara laikā”. Ziņojumā gan tas pieminēts pavisam garāmejot, sadaļā par to, ka ir ārkārtīgi nepieciešama ārzemnieku iesaiste kara laikā, jo viņiem pašlaik ir vairāk resursu radīt mākslu par Ukrainu nekā pašiem ukraiņiem. “Kad cilvēki no citām valstīm runā par Ukrainu un tās karu, tas šo jautājumu padara globālu un starptautiski svarīgu,” tiek secināts.
Un tomēr realitātē tas ir tik sarežģīts un jutīgs jautājums – kā dot balsi un nejauši to nenolaupīt? Mani aizvien sadusmo tādi darbi kā, piemēram, franču režisores Šarlēnas Favjēras filma “Oksana”, kas, labu gribot, fetišizē un infantilizē ukraiņu sievietes, lūkojoties no iejūtīgi augstprātīga Rietumeiropas leņķa. “Katra uzmanība Ukrainai ir svarīga,” kā mantru atkārto mani ukraiņu paziņas, pārāk nepiktojoties.
Un varbūt savā ziņā tas ir tas, ko var atļauties poliete, bet ko patlaban saprotamu iemeslu dēļ lielākoties neriskē darīt ukraiņi – atklāti dusmoties. Galvā caurskatot pēdējā laikā redzētos mākslas darbus no Ukrainas (tiesa, manā gadījumā tās lielākoties ir filmas), es vairāk redzu cenšanos cilvēciskot, aicinājumus, pat lūgumus pēc empātijas, izpratnes, skaidrošanu. “Mātes dziesma kara laikā” ir atsvaidzinoši tieša, un tā vietā, lai jebko paskaidrotu, tā prasa paskaidrojumus saviem skatītājiem. Gan prasot, kāpēc tie izvēlas skrollēt kaķīšu un sunīšu bildes internetā, nevis aplūkot kara šausmas, gan ironiski vēršoties pie “Eiropas” un piedāvājot tai terapiju (mākslas?), ja reiz tā savu nespēju rīkoties aizbildina ar iepriekšējo karu traumām. Iestudējums tika pirmizrādīts Aviņonas teātra festivālā Francijā, un lielākoties franciski lasāmās recenzijas ir komplimentu pilnas. Tomēr tajās ielaužas arī viegla neapmierinātība par šķietamu moralizēšanu, piemēram, “Le Figaro” raksta: pat ja izrāde aizkustina skatītāju, tā arī liek justies neērti un vainīgi.
Izrāde ir vienkārši uzbūvēta – Gornicka jau piecpadsmit gadus strādā ar kora formātu, caur to risinot politiskas tēmas, un jūtams, ka viņa šo formātu pielāgo savām amatieraktrisēm, nevis otrādi. Te nav korim raksturīgās dzelžainās disciplīnas, tikai kopīgs spēks. Sievietes ir dažāda vecuma un izskata un dažādi ģērbušās – bez uniformām vai tautastērpiem. Lielākoties bēgles no Ukrainas, bet arī baltkrievietes un polietes. Jaunākā – deviņgadīgā – dalībniece ir nervoza, taču jūtams, ka neviens viņu nav centies mācīt iederēties, viņas satraukta bērna kļūdas izrādi cilvēcisko un arī atgādina skatītājam, ka meitene ir bērns, kas spiests runāt par karu. Dalībnieču pozīcijas uz skatuves apzināti atzīmētas ar koši oranžu līmlenti – nekādas pietušēšanas un izlikšanās. Tikai īsu brīdi sievietes pārstāj dziedāt vai skandēt, lai pastāstītu arī pašas savus stāstus, taču arī šeit jūtama skaidra izvēle negrūst skatītāju raudāšanas maratonā. Mazās biogrāfijas ir īsas, dažām sievietēm vien trīs vārdi. No Irpiņas, no Harkivas – jau ģeogrāfija vien palīdz nojaust nepateikto, taču, ja stāstāmais ir garāks, tad “ceru atkal satikt brāli” būs īss teikums, bet tas, ka “mīļākais ēdiens ir lasis, ko pati sālu, un it īpaši labi tas garšo pie kafijas” – garāks.
Pārējā laikā dziedāšana pārtop kliedzienā un otrādi – taču apdarinātajās tautasdziesmās, dzejā un politiskajos saukļos nav izmisuma vai baiļu. Pēc tam, kad izskanējusi statistika par izvarošanas gadījumiem karā, divdesmit viena sieviete skatās mums acīs un atkārto: bet es nebaidos, bet es nebaidos, bet es nebaidos. Šī hipnotiskā vārdu atkārtošana, mūsdienīgots folkloras paņēmiens, aizpilda izrādes telpu un raisa asociācijas ar buršanos, bet tas savukārt, protams, – ar pirmatnējās sievietes spēku.
Taču arī šeit tiek novilkta skaidra līnija – šī sieviete netiks reducēta līdz cietējai un apraudātājai. “Es esmu šī kara protagoniste,” ir vēl viena rindiņa, kas tiek atkārtota atkal un atkal. Latviski pirmais instinkts šo vārdu liek tulkot kā “varone”, tomēr tur ir citas konotācijas. Lai varonīgums paliek tiem, kas grib iet un krist kaujā, tiem, kas dzenas pēc uzvaras. Šīs sievietes grib nogalināt karu. Protagonists ir tas, kas ir stāsta centrā, tas, kura lēmumi un darbības dzen stāstu uz priekšu un veido naratīvu. Varbūt pēc izrādes noskatīšanās ar laiku varētu sākt šķist, ka tā ir tikai vēlmju domāšana, taču, izjūtot sieviešu kolektīvo spēku, uz mirkli tam jānotic.
Izrādes beigās tiek piesauktas bezjēdzīgas bērnu nāves visos karos, un, šķiet, es zinu, par ko ir runa. Vēlāk to atrodu intervijā – citā projektā Marta Gornicka uz vienas skatuves pulcējusi ebreju un arābu mātes. Gornicka ir feministe, klimata aktīviste, ilgstoši Polijā iestājusies par minoritātēm. Un viņas darbs “Mātes dziesma kara laikā” ietver šo pašu protesta mentalitāti un prasību pēc sieviešu pašnoteikšanās. Dziesma ir viņu ierocis, kopība – vairogs.
“Šodien mums vajag vārdus, kas glābj dzīvības,” vēsta ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana citāts izrādes sākumā. Uzvarai visvairāk nepieciešama armija. Ir muļķīgi domāt, ka neatkarīga teātra izrāde varētu kaut ko mainīt. Es to noskatos, paraudu, atnāku mājās, uzsildu vegānisku Kijivas kotleti un to apēdu, lasot ziņas. Dzīve turpinās. Karš turpinās.