Prāta spēles pretim katastrofai
Par Primoža Bezjaka, Ēro Epnera, Branko Jordana, Marta Kangro, Katarinas Stegnaras un Juhana Ulfsaka (Slovēnija, Igaunija) izrādi “Interesants fakts” festivālā “Homo Novus”. Oriģināls publicēts interneta žurnālā “Satori”. Visas īsrecenzijas par šīgada festivāla “Homo Novus” izrādēm atrodamas šeit.
Spēles vadītāja Katarina Stegnare, laikmetīgā teātra veidotāja no Slovēnijas, ieved mūs pa sānu durvīm kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, pirms tam paskaidrojot, ka izrāde notiks lauzītā angļu valodā (broken english), bet cerams, ka visi spēsim saprasties. Gājiens no pagalma iekšā pa sānu durvīm ir apzināts spēles elements, jo ļauj skatītājiem kopīgi izstaigāt vienu no “Ziemeļblāzmas” evakuācijas ceļiem. Tikai sākumā neviens vēl nepiešķir tam nozīmi. Cilvēki čalo un sarunājas, līdz beidzot viņu priekšā paveras telpa ar septiņiem galdiem. Visiem būs jāsadalās komandās, lai… spēlētu viktorīnu.
Izrādes autori – Katarina Stegnare un Primošs Bezjaks no Slovēnijas, kā arī Marts Kangro, Juhans Ulfsaks un Ēro Epners no Igaunijas – atrodas mums līdzās, bet Branko Jordana, Slovēnijā pazīstamā teātra veidotāja, dramaturga un kinoscenāriju autora, vārds atrodams tikai programmiņā un informācijā mājaslapā. Igauņu un slovēņu sadarbība rezultējusies aizraujošā piedzīvojumā, kurā es pirmo reizi piedalījos pirms gada Igaunijas dramaturģijas festivālā “DRAAMA” Tartu – toreiz viss bija tāpat: agrs rudens, spīdēja saule, teātra profesionāļi devās uz Igaunijas Nacionālā muzeja jauno ēku, un tur, garā gaitenī, mēs gaidījām, kad mūs pavadīs uz telpu, kur, visiem par pārsteigumu, bija sagatavota viktorīna. Mūs sagaidīja tā pati Katarina, tikai nedaudz jaunāka. Pirmais, ko pamanīju, ienākot izrādes telpā Rīgā, bija Marts Kangro – vizuāli viņš nav mainījies itin nemaz.
Te strādā divi autoru kolektīvi – tā var nosaukt gan slovēņu grupu, gan igauņus. Pirmā ir oficiālāk noformēta, bet otrie ir nepiespiestās atvērtās attiecībās profesionālā ziņā un draugi dzīvē. Visi kopā centušies nonākt pie kopīgas izteiksmes formas un tēmu lauka, kurš būtu atpazīstams abām tautām, – dīvainā, bet pašsaprotamā veidā par vienojošo kļūst divas traģēdijas, kaut arī līdzīgā netrūkst: Slovēniju mēdz dēvēt par Balkānu Igauniju, jo mentalitātes ziņā slovēņus pieņemts uzskatīt par rietumnieciski orientētiem, racionālākiem un pragmatiskākiem par horvātiem, bosniešiem un, nedod dievs, serbiem. Tāpat slovēņus uzskata par veiksmīgāko no Balkānu tautām – Slovēnijā ir lielāks iekšzemes kopprodukts, augstāks dzīves līmenis, valstī ātrāk ieviesa eiro… Tieši tāpat Baltijā runā par igauņiem. Balkānu un Baltijas valstis vieno arī vēsturiskas paralēles – tās ir impēriju robežzemes, sadures punkts starp dažādām reliģijām un to konfesijām, taču gan pirmoreiz, gan tagad, skatoties “Interesanto faktu”, mani pārsteidz, ka nepretenciozā forma tiek izmantota, lai radītu dialoga iespēju starp nepazīstamiem cilvēkiem par traģēdijām, kuras varbūt pat nemaz negribas atcerēties, kur nu vēl par tām runāt. Un varbūt māksla runāt ar nepazīstamiem, citādiem un dažādiem cilvēkiem ir kaut kas abu reģionu kultūrām raksturīgs.
Kad skatījos izrādi Igaunijā, pie mūsu komandas galda jautājums par to, kādā secībā tika evakuēti cilvēki no grimstošā prāmja “Estonia”, radīja situāciju, kurā vecākās paaudzes izrādes apmeklētāji – igauņi – centās saviem komandas biedriem ārzemniekiem (izrāde notika angļu valodā) paskaidrot, ka nekādas secības nebija: katrs glābās, kā prata. Šis brīdis mani ļoti aizkustināja, jo ļāva pietuvinājumā saskatīt, ko mēs saucam par nacionālajām traumām – to, kā tās mūs ievaino un vienlaikus rada kopīgu spēku šīs traumas pārvarēt un sadziedēt.
Latvijas skatītājam nebūs tik ciešas saskares ne ar 1981. gada aviokatastrofu Korsikas Sanpetru kalnos, kur gāja bojā visi 180 lidmašīnas pasažieri no Slovēnijas, ne ar prāmja “Estonia” bojāeju 1994. gadā (interesants fakts: prāmis “Estonia” tika uzbūvēts tieši gadu pirms aviokatastrofas). Triviālā viktorīna, kurā cilvēku tirdzniecība, masu slepkavības un traģēdijas izskan vien kā interesanti fakti, lieliski kontrastē ar teātra veidotāju nepārtraukto un dzīvo spēli – performanti brīvi pārvietojas no atraktīvas pasākumu vadīšanas līdz empātiskai līdzāsbūšanai tiem, kurus šie fakti piemin.
Seriāla “Estonia” zvaigznes Juhana Ulfsaka un viņa igauņu domubiedru – horeogrāfa un teātra veidotāja Marta Kangro un dramaturga, teātra veidotāja Ēro Epnera – saspēle ir ļoti īpaša draudzības forma: var redzēt, ka kopš izrādes “Darbnīca” (vairākkārt izrādīta “Homo Novus”, pēdējoreiz 2019. gadā) viņi grib un var runāt par sadzīvisko, ikdienišķo un mūžīgo tik nepiespiesti, kā tas iespējams tikai starp labiem draugiem. Savukārt slovēņu ansamblim izdevies igauņus izsist no komforta zonas un ielikt skatītājus īstā glābšanas laivā ar visām no tā izrietošajām emocionālajām sekām.
Pirmajā “Interesantā fakta” vakarā 9. septembrī izrādi piemeklēja tehniskas ķibeles, kas man vēl vairāk pastiprināja sajūtu par draudošu katastrofu, bet citiem skatītājiem novērsa uzmanību tik ļoti, ka viņi pat nepamanīja tendenci viktorīnas jautājumos runāt tikai par traģisko gaisa un ūdens kuģa bojāeju. Tiem, kas nepamanīja, man gribas atgādināt, ka būtiskāk par to, kā efektīvāk sabāzt vergus kuģa kravas nodalījumā, ir pats fakts, ka tas tika darīts. Tomēr tikpat ļoti vēlos atgādināt sev, ka mēs visi esam iesprostoti bailēs par savas personīgās pasaules bojāeju un tāpēc varam pateikties “Interesantā fakta” veidotājiem, ka viņi radījuši drošu vidi, kurā padomāt par kaut ko ārpus tās.