Cilvēks, ienākot dabā, vienmēr ir veidojis savu – cilvēka vidi, taču nekad nav spējis pilnībā saraut saites ar dabas dotajām iespējām. Viņš ir vienmēr mēģinājis civilizēt dabu, pārveidot to un vienmēr meklējis iespējas atgriezties pie dabas kā savas esības izejas punkta. Pilsētā šis dabiskā un civilizētā pretstatījums vienmēr ir bijis viskrasākais. Vai turēšanās pie dabas ir atavisms vai iespēja saglabāt sevī cilvēku? Tas ir jautājums, ko sev vajadzētu uzdot gan pilsētplānotājiem, gan ekoloģijas aktīvistiem, gan katram no mums, kas dzīvo sevis uzcelto pilsētas kvartālu būrī. Uz diskusiju par cilvēka, dabas un pilsētas attiecībām mēs aicinājām pēc izrādes “Zudušie dārzi”, kas tika radīta Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros.

Diskusijā piedalījās Pēteris Bajārs – arhitekts, Laura Ziemele – mazdārziņa īpašniece un mājdārzniecības aktīviste un Sandra Lapkovska – izrādes “Zudušie dārzi” producente. Diskusiju vadīja interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Foto – Alise Zariņa.

Ilmārs Šlāpins: Mēs esam šeit sapulcējušies, lai parunātu par teātra festivāla “Homo Novus” izrādi “Zudušie dārzi”. Izrāde notiek mazdārziņu teritorijā Bolderājā, kurā šo dārzu bijušie īpašnieki stāsta par saviem mazdārziņiem, ko viņi ir pazaudējuši mūsdienu industriālo procesu rezultātā. Es vēlos izstāstīt vienu savu bērnības atmiņu, kas arī noteica veidu, kādā es skatījos šo izrādi. Arī manai ģimenei netālu no Jelgavas bija mazdārziņš, patiesībā pat divi – sakņu dārzs un augļu dārzs, kurā sapņojām kādreiz uzcelt vasarnīcu. Es jau kopš bērnības uz visiem šiem sapņiem skatījos ar zināmu skepsi. Man šķita, ka tā ir ilūzija vai mīts par to, ka cilvēkam var piederēt vasarnīca ar augļu dārzu. Es gan saprotu, ka tie bija maldi – pasaulē ir cilvēki, kuriem pieder vasarnīcas un augļu dārzi –, bet kopš bērnības man tas ir iespiedies atmiņā kā skaists mīts par pasaules iekārtojumu. Arī šos “Zudušo dārzu” varoņus un viņu atmiņu stāstus es uzlūkoju kā klasiskas ilūzijas rekonstrukciju. Turklāt vēl ar pierādījumu, ka tā patiešām ir ilūzija, jo šāda veida mazdārziņi nevar būt mūžīgi – tie tiek nojaukti, nošķūrēti, sadedzināti. Izrādās, ka pa īstam cilvēkiem nekas nepieder.

Sandra, varbūt vari pastāstīt ko vairāk par šo izrādi?

Sandra Lapkovska: Izrāde notiek netālu no Bolderājas – vietā, kur kādreiz bijuši mazdārziņi. Autobusā skatītājiem tiek sniegta informācija no Rīgas brīvostas par viņu plāniem šajā teritorijā, kā arī tiek parādīta Katrīnas Neiburgas veidota filma par šiem mazdārziņiem. Kad skatītāji ierodas galapunktā, viņus sagaida četras satikšanās ar cilvēkiem, kuriem vēl nesen tur ir bijušas mājas un dārzi. Pārsvarā šie cilvēki ir pensionāri, kuriem vairs nav cerību iegūt jaunus mazdārziņus, un konkrētajā brīdī viņi nezina, ko darīt tālāk. Piemēram, vienai sievietei šis bija iztikas avots – dārziņā viņa audzēja tomātus, sīpolus u.c. dārzeņus ziemai.

Ilmārs Šlāpins: Cik sen šie cilvēki jau kopa mazdārziņus?

Sandra Lapkovska: Aptuveni četrdesmit gadus. Kādam bija iedalīta zeme, bet kāds savulaik bija cits nopircis mājiņu, jo zemi jau tur iegādāties nevarēja.

Ilmārs Šlāpins: Manuprāt, laika gaitā sabiedrības apziņā ir nomainījušies vairāki mīti par mazdārziņiem. Piemēram, ilūzija par īpašumu. Cilvēki lolo ilūzijas, ka viņiem pieder šis dārziņš, lai gan patiesībā tas nav viņu privātīpašums. Otrs mīts ir par dārzā lēti izaudzējamu pārtiku, kaut gan, ekonomiski aprēķinot, var viegli pierādīt, ka veikalā nopērkamā pārtika ir lētāka.

Sandra Lapkovska: Manuprāt, mūsdienās šiem cilvēkiem vairs nevar pierādīt, ka tas ir lētāk. Viņi to ir darījuši četrdesmit gadus.

Ilmārs Šlāpins: Vēl viens mīts – paša audzēts dārzenis ir ekoloģiski tīrāks par veikalā nopērkamo.

Sandra Lapkovska: Es nezinu, vai tas ir mīts. Man arī gribētos cerēt, ka tā tomēr nav.

Ilmārs Šlāpins: Laura, tev arī ir mazdārziņš. Kāpēc?

Laura Ziemele: Lai būtu, kur rušināties. Kad es gāju uz rajona izpilddirekciju, lai izvēlētos kādu pamestu dārziņu, ko es varētu apsaimniekot, darbinieki bija pārsteigti, ka atnācis jauns latviešu cilvēks. Kopš sāku apsaimniekot dārziņu Lucavsalā, esmu novērojusi, ka patiešām daudzi cilvēki šajos dārziņos dzīvo jau desmitiem gadu, turklāt ir tos nelikumīgi apbūvējuši. Likums paredz, ka mazdārziņos var uzsliet nelielas būdiņas bez pamatiem 12 km2 platībā, bet tur ir tādas grandiozas fazendas, kurās dzīvo ģimenes trīs paaudzēs. Tādus cilvēkus kā es, kuri atbrauc tikai vasarās, viņi neuztver nopietni.

Ilmārs Šlāpins: Kāda ir šī vide? Vai mazdārziņu cilvēki apzinās, ka viņi dzīvo nelegāli uzbūvētās mājās? Varbūt tas ir tāds kā protests – dzīvot kā skvoteriem?

Laura Ziemele: Nē, manuprāt, viņi par to nedomā. Tie ir parasti cilvēki, kas no rīta iet uz darbu un vakarā atgriežas savā Lucavsalas namiņā. Starp citu, vēl viens mazdārziņu mīts, par ko man ir nācies vairākas reizes runāt – sabiedrības apziņā visas mazdārziņu kolonijas ir pilnas ar bomžiem, turklāt šajos rajonos notiek tik daudz slepkavību, ka katrā namiņā guļ kāds ar nogrieztu galvu.

Ilmārs Šlāpins: Bet ziņās taču tas parādās.

Laura Ziemele: Jā, parādās.

Ilmārs Šlāpins: Arī bēguļojošais terorists no Latgales tika notverts mazdārziņos.

Laura Ziemele: Jā, jo, no vienas puses, tā nemaz nav pilsēta – tie ir džungļi. Lucavsalā man ir džungļu sajūta arī mazdārziņa izdzīvošanas ziņā – kā iestādīt kaut ko tādu, ko garāmgājējs neatpazīs, neapēdīs vai arī neaiznesīs uz tirgu.

Ilmārs Šlāpins: Nav tā, ka tur ir izveidojies sava veida getto? Vai šie cilvēki nav it kā nodalīti no visas pārējās pilsētas sabiedrības?

Laura Ziemele: Tie, kas dzīvo uz vietas, kaut kādā mērā ir. Tie ir frīki, kas dzīvo bez elektrības, ūdensvada un citiem civilizācijas labumiem. Tur ir kāds kungs, kas brauc ar mašīnu bez numuriem, līdz ar to ir skaidrs, ka viņš nekad neizbrauc ārā no Lucavsalas. Viņš braukā pa dārziem, zāģējot kokus, lai būtu ziemā malka kurināšanai. Tie, kas dzīvo tur uz vietas, pilnīgi mierīgi apzāģē ābeles. Man dārziņš ir ceturto sezonu, un es varu uzskaitīt, kas manā dārzā pa šiem gadiem ir nozāģēts kaimiņu iekuram. Divas ābeles un viena skaista ieva.

Ilmārs Šlāpins: Kāda ir mazdārziņu vieta pilsētā? Vai tas ir relikts, kas palicis pāri no padomju laikiem? Vai mazdārziņiem ir nākotne?

Pēteris Bajārs: Es domāju, tas noteikti nav no padomju laikiem, jo, kā zināms, pati pirmā bija Lapiņu kolonija Skanstes ielas rajonā, kas tika radīta jau 20. gs. sākumā. Pastāvošie mazdārziņi patiešām ir izveidojuši savas republikas, par kurām pilsētas vara ir aizmirsusi un iekšā nejaucas. Principā jau to visu varētu normāli sakārtot, bet, manuprāt, arī policija šīm vietām brauc ar līkumu un ierodas tikai tad, kad notikusi slepkavība. Tomēr es domāju, ka mazdārziņi pilsētā ir vajadzīgi. Izrādās, ka jau 1931. gada Rīgas pilsētas noteikumos ir definēti šie mazdārziņi – arī tas, ka šīs teritorijas cilvēkiem ir iedotas pagaidu lietošanā no gada uz gadu.

Ilmārs Šlāpins: Bet kāpēc nevar noslēgt līgumu, piemēram, uz 33 gadiem?

Laura Ziemele: Piebūvēs visu pilnu ar mājām.

Pēteris Bajārs: Jā, pirmkārt, jebkura kapitālbūve pilsētai vēlāk ir kaut kādā veidā jākompensē. Otrkārt, pilsēta attīstās un mainās. Teika arī savulaik tika uzbūvēta mazdārziņu vietā.

Ilmārs Šlāpins: Tas nozīmē, ka Teika neizauga no mazdārziņiem, bet tika uzbūvēta tiem pa virsu?

Pēteris Bajārs: Jā, tas bija jauns plānojams, un joprojām tas notiek līdzīgi, bet mazdārziņu īpašnieki, protams, šīs pārmaiņas uzskata par sliktām. Tas, kas notiek Bolderājā, ir likumsakarīgi – ir vietas, kas noteiktā periodā kļūst iekārojamas, tāpēc nāk cilvēki ar lielāku varu un līdzekļu apjomu, kas sākotnējo kontingentu no turienes izspiež. Viens no vispārzināmiem piemēriem ir Ņujorkas Bruklina, kas sākotnēji bija noliktavu rajons, ko mākslinieki pārvērta par ļoti iekārojamu vietu, un vēlāk viņi tika izstumti no šī rajona ārā. Mums analoga vieta ir Andrejsala – viss sākās ar to, ka tika atvērtas durvis underground kultūrai, bet šobrīd tur ir smalki restorāni. Tā, protams, ir katra indivīda traģēdija, bet kopsummā normāls process.

Ilmārs Šlāpins: No tā, ko stāstīja cilvēki izrādē, varēja noprast, ka dārzeņu audzēšana nav pats svarīgākais. Svarīga bija iespēja izrauties no pilsētas un atpūsties.

Sandra Lapkovska: Man šķiet, ka tā gadu gājuma cilvēkiem dārzeņu audzēšana ir iekšā tik ļoti, ka to vairs nejūt par kaut kādu apgrūtinājumu. Arī tā ir kā atpūta.

Pēteris Bajārs: Es domāju, ka svarīga ir arī socializācija. Vairums šo cilvēku, visticamāk, nāk no tuvējās Bolderājas, kur viņi ir ielikti anonīmās kastēs un kaimiņi trepju telpās nesveicinās. Pietrūkst ikdienā cilvēcīgais kontakts. Izrādē arī tika parādīta šo koloniju sabiedriskā dzīve, kas cilvēkiem ir ļoti svarīga. Šie cilvēki nesatiekas ar citiem domubiedriem teātros vai klubos, viņiem par šo komunikācijas telpu kalpo mazdārziņi.

Ilmārs Šlāpins: Var jau arī satikties treniņzālē.

Pēteris Bajārs: Jā, braucot cauri Bolderājai vai Purvciemam, esmu domājis par to, kas notiek šo rajonu sporta laukumos. Tur arī notiek sava veida socializācija.

Ilmārs Šlāpins: Bet kā ar pieskaršanos dabai? Ja mēs atkāpjamies no domas par socializāciju un dārzniecību kā hobiju. Piemēram, Laura teica, ka viņai nepieciešams rušināties. Citi, piemēram, dodas sēņot. Laura, vai tu esi domājusi par savu rušināšanās fetišu kā par pieskaršanos dabai?

Laura Ziemele: Jā, esmu. Augu audzēšanā ir viens maģisks moments – tas viss acīmredzami aug. Šo nišu īsti nevar aizpildīt ar mājas telpaugiem, jo nepieciešams sajust gadalaiku maiņas. Tas ir maģiski – tu iesēj zemē sēkliņu, un tā izaug, dodot augļus. Man gan ir jāatzīstas, ka es savā dārziņā nepieklājīgi maz izaudzēju kaut ko ēdamu. Man ir svarīga rušināšanās kā process. Tas ir tāpat kā sēņošana, jā. Arī fiziski noslogojoša atpūta pie dabas sakārto galvu, kas vienmēr ir pilna ar dažādiem mēsliem.

Ilmārs Šlāpins: Vai mūsdienu pilsētā var atrast vietu, kur cilvēks varētu saskarties ar dabu? Vai tomēr jābrauc ārā no pilsētas? Izrādes režisore Kristīne stāstīja, ka Vācijā šādi mazdārziņi ir visā pilsētas teritorijā.

Pēteris Bajārs: Jā, manuprāt, tas ir tikai normāli. Nesen mēs organizējām tādu diskusiju ciklu arhitektiem, un viena no tēmām bija par to, vai mēs protam izmantot savu pilsētu. Latvijā cilvēkiem ir iesakņojies tāds ritms – piecas dienas strādāt un brīvdienās braukt ārā no pilsētas pie dabas. Tikpat labi varētu šīs iespējas nodrošināt pilsētā – kāpēc gan būtu jābrauc kaut kur tālu ar mašīnu vai autobusu? Tas, galu galā, ir arī kaitīgi videi. Šodien visu dienu braucu pa Rīgu ar velosipēdu, apbraukāju arī zaļās teritorijas. Pārsteidzošs pēdējā laika fenomens ir Lucavsala – tur nav, kur apgriezties. Cilvēki sauļojas, peldas, cep gaļu un makšķerē. Turklāt Rīgai potenciāls ir milzīgs. Piemēram, Rīgā krastmalas garums ir 400 km, bet ir tik maz vietu, kur cilvēki var tikt klāt ūdenim.

Sandra Lapkovska: Pirms gada, kad izrādes režisore Kristīne bija šeit, Māris Olte bija speciāli mums izveidojis programmu “Pilsēta un daba”. Tajā brīdī es kā rīdziniece atklāju dažādas vietas, kurās nekad iepriekš nebiju bijusi. Man bija tāds pats priekšstats kā vairumam – ja vajag dabu, jābrauc ārā no Rīgas. Tomēr ir dažādas mistiskas vietas ar neskartu dabu, kurām gan ir ļoti grūti piekļūt.

Ilmārs Šlāpins: Lai to izmantotu, pilsētas saimniekiem ir kā īpaši jāparūpējas? Vai arī tieši otrādi – jo mazāk darbosies, jo labāk?

Laura Ziemele: Es atbalstu otro variantu. No manas šauri egoistiskās perspektīvas raugoties, es gribu, lai man dārziņš ir vēl kādu laiku. Skatoties šo izrādi, es redzēju arī sava dārziņa nākotni, jo pienāks brīdis, kad Lucavsalu nošķūrēs un apbūvēs. Katru mīļu brīdi es apzinos savu līgumu uz gadu, tāpēc man nedrīkst paslīdēt roka iestādīt kaut ko daudzgadīgu, lai gan šis tas ir. Es domāju par to, kur es to likšu, ja man rīt piezvanīs un pateiks, ka dārziņus šķūrēs nost. Ja piezvanīs. Es saprotu, ka šiem cilvēkiem tas pat netika iepriekš paziņots?

Sandra Lapkovska: Dažādi. Dažiem no viņiem nebija paziņots. No vienas puses, šķiet – kāpēc gan paziņot, ja viņiem nav nekādu līgumu? Tomēr visi zina, ka šie cilvēki tur dzīvo. Citiem bija pieliktas zīmītes gadu iepriekš.

Ilmārs Šlāpins: Laura, vai tu kādam kaut ko maksā par savu dārziņu?

Laura Ziemele: Es maksāju īres naudu pilsētai. Man ir trīs mazdārziņu gabaliņi – par katru desmit lati gadā. Papildus vēl nekustamā īpašuma nodoklis, kas pēdējos gados ir krietni samazināts. Pensionāri, kas iet slēgt līgumus, ļoti pārdzīvo, ka ir ieviesta tāda progresīva lieta kā atkritumu apsaimniekošana. Ir ļoti ērti to visu atstāt un nelikties ne zinis. Bet arī es esmu priecīga, ka pagaidām neviens Lucavsalai nepievērš uzmanību. Jūtos laimīga.

Pēteris Bajārs: Atbildot uz Ilmāra iepriekš uzdoto jautājumu, vai pilsētai būtu kaut kas jādara, es domāju, ka pilsēta lielākoties iet vieglāko ceļu – tā uzbrūk dabas teritorijām. Civilizētā pasaulē par gudrāku pieeju uzskata neskart dabas teritorijas, bet sakārtot industriālās cūku kūtis. Protams, tas ir desmit reizes dārgāk. Es papētīju kartes, un šobrīd izskatās, ka Rīgas brīvosta vienkārši iezīmē teritoriju, nošķūrējot šos mazdārziņus Bolderājā. Pirmo nošķūrēja Kundziņsalu, kas šobrīd stāv tukša – liels smilšu klajums ar nelielu teritoriju konteinera termināļiem. Tieši tāpat tukša stāv Krievu sala, turklāt Brīvosta ir atvēzējusies nošķūrēt arī Spilvas pļavas. Tā ir tāda kā kājas iebāšana durvīs. Patiesībā jau loģiskai teritoriju apbūvei būtu jānotiek pa mazam gabaliņam. Pārmetums pilsētai ir par vieglākā ceļa iešanu un visa noslaucīšanu, nedomājot, vai kaut kas nāks vietā. Man ļoti mīļa ir Aivara Freimaņa filma “Ābols upē”, kur tiek stāstīts par nu jau vēsturisko Zaķusalas apbūvi. Arī šajā filmā ir cilvēku stāsti, tikai nevis pēc visiem notikumiem, bet gan pirms – viņi zināja, ka pēc gada to vietu nošķūrēs. Liela nolemtības sajūta. Arī Zaķusalu ar lielu vērienu nošķūrēja, un tā tas joprojām stāv. Es tur šodien aizbraucu – viss ir aizaudzis un noslēgts, pilsēta nezina, ko ar to darīt.

Laura Ziemele: Suns uz siena čupas.

Pēteris Bajārs: Tieši tā.

Sandra Lapkovska: Tas ir pats trakākais. Bolderājā, netālu no šiem mazdārziņiem, pirms pāris gadiem milzīgu investīciju projektu dēļ tika nošķūrēti citi dārziņi. Šobrīd joprojām tajā vietā joprojām nekā nav.

Pēteris Bajārs: Mans paziņa nopirka muižu ar nolūku to restaurēt. Viņam līdzīga pieeja – arī visus šķūnīšus nošķūrēja. Viņš to darīja tāpēc, lai cilvēkiem, kas tur uzturas, nebūtu iespējas atgriezties. Viņaprāt, tas bija nelabvēlīgs kontingents. Brīvosta dara tieši to pašu – cilvēki tur neatgriezīsies un neizvirzīs pretenzijas.

Ilmārs Šlāpins: Nav iespējams uzsākt tādu kā hipsteru biznesu, iekārtojot jaunus mazdārziņus un izīrējot tos par lielāku naudu? Piemēram, ieviest tur arī ūdens padevi, elektrību un atkritumu izvešanu.

Laura Ziemele: Tie būtu mazdārziņi buržujiem.

Sandra Lapkovska: Viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Tādu cilvēku kā Laura nav daudz. Cik daudz jaunu cilvēku vēlās kopt dārziņus? Tie parasti ir vecāka gadu gājuma cilvēki.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai pievēršanās zemei nav sava veida pieaugšanas process? Bērnībā lauku darbi ir bieds, nevis atpūta. Es to atceros kā pašu briesmīgāko darbu. Mēs savulaik no skolas devāmies ravēt, un es sev solījos, ka nekad mūžā vairs to nedarīšu, kad pieaugšu. Tagad man mājās ir pilna palodze ar augiem. Varbūt tas ir saistīts ar pieaugšanu vai apcerīgāku skatu uz savu vietu pasaulē?

Laura Ziemele: Ar apcerīgāku skatu tas ir saistīts pilnīgi noteikti. Īstenībā pašreizējais mazdārziņu stāvoklis Rīgas pilsētā ir pamudinājums dažādām pārdomām par dzīvi, zinot, ka tas ir īslaicīgi.

Ilmārs Šlāpins: Kādā no japāņu viduslaiku literatūras pieminekļiem budistu mūks Kenko rakstīja, ka, kļūstot vecāks, viņš sāk pievērst daudz lielāku uzmanību gadalaiku maiņām. Viss pārējais ir nenozīmīgs. Dārza kopšana to palīdz apjaust. Daudz labāk nekā solārijs.

Laura Ziemele: Jā, jo solārijā pavasarī nav sniegpulkstenīšu. Rīgas centrā konstatēt pavasari ir grūti, tāpēc mazdārziņi ir brīnišķīgi. Mums gan šeit īsti nav iespēju attīstīt jumtu dārzus, kas ir vēl viena iespēja.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc nav? Purvciemā un Zolitūdē daudzstāvu mājas taču ir ar plakaniem jumtiem. Tas ir pret kaut kādiem drošības apsvērumiem?

Pēteris Bajārs: Es domāju, ka ne. Var taču uzlikt sētiņu. Nesen lasīju, ka Manhetenā uz debesskrāpja jumta tika izvietoti bišu stropi. Pēc sava ofisa darba var iziet citā pasaulē uz jumta. Smieklīgi, ka tieši šo izrādi pārsvarā apmeklēja arhitekti, urbānisti un antropologi, kuri uz to devās nevis kā uz kultūras faktu, bet gan sociālantropoloģisku pētījumu. Mums ar vienu antropologu atpakaļceļā bija saruna, ka jācenšas nevis iznīcināt mazdārziņus, bet gan sakārtot un padarīt civilizētākus. Šobrīd tā ir arī pasaules tendence. Skaidrs, tas ir mīts, ka šajos dārziņos var izaudzēt kaut ko lētāku, nekā nopirkt veikalā, bet ir jauki, ja vari kādu pacienāt ar paša audzētiem tomātiem.

Ilmārs Šlāpins: Nu jā. Kā ar mājdzīvniekiem mazdārziņos? Netiek kopti kaut kādi lopi?

Sandra Lapkovska: Vienai sievietei, kas tur dzīvoja visu gadu, bija kaza.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par izrādi, kā jūs to vērtējat kā mākslas darbu? Kur tajā visā ir teātris?

Sandra Lapkovska: Tas ir dokumentālais teātris, kas ir līdzvērtīgs dokumentālajām filmām. Cilvēkiem pašiem tiek dota iespēja izstāstīt savu stāstu, nevis ļaut aktierim to izstāstīt viņa vietā.

Ilmārs Šlāpins: Ko šādā dokumentālajā teātrī dara režisors?

Sandra Lapkovska: Kristīne, kura ir režisore no Vācijas, kopā ar savu asistenti Zani Zajančkausku jau kopš aprīļa meklēja cilvēkus un stāstus.

Ilmārs Šlāpins: Un tad atmeta nederīgos stāstus? Vai arī nesmukos cilvēkus?

Sandra Lapkovska: Nē, bet caur intervijām režisore nonāca pie konkrēta izrādes koncepta. Intervijas bija daudz, un stāsti – dažādi, bet, lai izveidotu vienotu vēstījumu, bija jāatlasa daži. Tālāk ir darbs ar cilvēkiem, skaidrojot viņiem, kas kurā brīdī jārunā.

Ilmārs Šlāpins: Jums kā skatītājiem šī izrāde radīja arī māksliniecisku pārdzīvojumu?

Laura Ziemele: Pārdzīvojumu – jā. Piemēram, sieviete Zenta stāstīja par savām rozēm, kuras nošķūrēja, un raudāja. Man gan nav rozes, bet es to labi saprotu. Pati knapi noturējos, lai neraudātu. Bet vai māksliniecisku pārdzīvojumu? Man grūti pateikt.

Ilmārs Šlāpins: Es pievērsu uzmanību vienam elementam, kam bija ļoti spēcīga iedarbība – tā bija mūzika, kas tur skanēja. Kā arī trokšņi no neredzamiem avotiem. Un saulriets.

Runājot ar režisori pirms diviem mēnešiem, man bija jautājums par viņas iepriekšējām izrādēm. Zinu, ka viņa ir strādājusi arī ar nelegālajiem imigrantiem Vācijā un rīkojusi izrādes, kur reāli nelegālie imigranti spēlē kopā ar reāliem policistiem, kas viņus ikdienā trenkā. Kā es sapratu, tas, ko viņa dara, nav tikai māksliniecisku mērķu sasniegšanai. Viņa arī cer uz to, ka viņas radītais darbs mainīs situāciju. Piemēram, ka tie nelegālie imigranti ar tiem policistiem sapratīsies labāk. Vai šī izrāde Bolderājā var ko mainīt?

Laura Ziemele: Tā ir maza, bet spēcīga auditorija. Vairums cilvēku mazdārziņiem nav iepriekš pievērsuši uzmanību, bet izrāde tos labi parāda. Piemēram, skatītājiem ir iespēja redzēt šos mazdārziņu iedzīvotājus un secināt, ka tie nav bomži vai slepkavas. Kā arī to, cik nejēdzīga ir varas un mazā cilvēka komunikācija.

Sandra Lapkovska: Šorīt no rīta mums bija pēdējās brokastis ar izrādes varoņiem, un es redzēju, ka viņu dzīvēs kaut kas ir mainījies. Viņi ir sākuši komunicēt un plānot lietas, ko darīt tālāk. Viņu stāstus kāds ir uzklausījis, tas cilvēkiem ir bijis saistoši. Viņi bija pārsteigti par to masu ar cilvēkiem, kas ieradās uzklausīt. Tas bija unikāls notikums, ko šie cilvēki neaizmirsīs. Mēs gribējām, lai cilvēki to dzird un padod tālāk. Varbūt kāds atbildīgais sadzirdēs.

Pēteris Bajārs: Izrādes varoņiem pievērstā uzmanība varētu iedvest šiem cilvēkiem sajūtu, ka viņu paveiktais nav bijis bezjēdzīgs. Turklāt šis stāsts caur skatītājiem tiek nodots tālāk. Šis ir vēl viens pierādījums, ka mazās mikrokomūnas, kur cilvēki var saskarties ar dabu, ir ļoti svarīgas.

Ilmārs Šlāpins: Cik daudz cilvēku apmeklēja šo izrādi?

Sandra Lapkovska: Vakar bija astoņdesmit cilvēku. Iepriekšējos vakaros līdz sešdesmit. Izrāde notika četras reizes.

Ilmārs Šlāpins: Varbūt visiem pilsētas iedzīvotājiem vajadzētu uzlikt par pienākumu iekopt sev mazdārziņu, piešķirot zemes pleķīšus ikvienam!