Homo Novus nodarbojas ar cilvēkpētniecību robežsituācijās un bieži vien ekstrēmā vidē.

Dzīve kā klaiņošana tuksnesī, kur jebkurā brīdī kāds var uzbrukt. Dzīve kā nelielu priekšnesumu virkne, kurus sniegt viesiem sestdienu vakaros. Dzīve kā žonglēšana ar āboliem. Dzīve kā veca cilvēka dibena slaucīšana. Dzīve psihiatriskajā klīnikā. Dzīve kā radiopārraide, kurā aicina nogalināt. Dzīve kā koncerts ar dziesmām no izrādes, kas vēl nav iestudēta. Dzīve stikla būrī, ap kuru laiski elpo purvs, bet kuru var arī apdraudēt.

Šie ir tikai nedaudzi modeļi, kurus bija iespējams redzēt nule noritējušajā festivālā Homo Novus. Festivāls savu iedarbību kāpināja no izrādes izrādē tieši kā dažādu notikumu summa, un, spriežot pēc daudzajām sejām, kas skatītāju rindās regulāri atkārtojās, tieši šāda summa ir festivāla skatītāja mērķis. No tā, ko izdevās redzēt, rodas sajūta, ka vismaz zemapziņas līmenī festivāla programmā iekļautie darbi galvenokārt runā par cilvēka ievainojamību mūsdienu pasaulē.

Cilvēks un cilvēcība Lotes van den Bergas un Gvido Klēna iestudējumā Tukšā zeme salīdzinājumu, kas varētu rasties jebkura vērtētāja prātā, nozog festivāla programma, vēstot: “Ir sajūta, ka mēs skatāmies kādu dabas pārraidi – lauva nogalina zebru, pārlaižas putns.” Skatītāji sēž vienā rindā smilšu laukuma malā (gluži apbrīnojami atrasts “tuksnesis“Rīgas nomalē) un no attāluma vēro bomzīgi tērptu cilvēku darbības. Kāds pakrīt miris, un tūlīt pārējie piesteidzas, lai novilktu viņam drēbes. Kāds vīrietis nogāž zemē sievieti un veic dzimumaktu. Šajā vidē ieklīdusī sieviete no “ārpuses” netiek pakļauta fiziskai vardarbībai, taču viņai nav izredžu izdzīvot – viena viņa to nevar, bet apkārtējā sabiedrība viņu atraida, turklāt šie ļaudis strauji pašiznīcinās, nonākot kopējā kapā. Aktieri precīzi virzās pa noteiktiem maršrutiem un veic darbības, kas jāveic, tomēr paliek jautājums, vai šī ir pretenzija uz skaudru eksistenciālismu vai zināmā mērā parodija par to. Toties papildu dimensiju rada no ostas skanošie ritmiskie trokšņi un gluži simboliski garām aizpeldošais Tallink kuģis.

Cilvēciskuma un zvēriskuma jēdzienu izspēle sakāpināta Milo Raua izrādē Naida radio, kas rekonstruē reāli ēterā skanējušu Kigali radiostacijas pārraidi Ruandas genocīda laikā. Uzmundrinoša mūzika mijas ar enerģiskiem aicinājumiem iznīcināt tutsi ciltij piederīgos. Abpus stikla būrim sēdošie skatītāji klausās pārraidi austiņās, kurās skaņas signāls brīžiem laužas cauri trokšņiem, un vēro divus vīriešus un sievieti, kuri, karavīra apsargāti, pīpē zālīti, un viņu teksti klausītājiem veido baisu ienaidnieka tēlu. Pateicīgie klausītāji zvana un saka paldies. Izrāde gan zaudē iedarbību tieši tā paņēmiena dēļ, kas ieviests iedarbības pastiprināšanai, – pirms un pēc “pārraides” uz žalūzijām projicētajās videoliecībās vairāki cilvēki stāsta par piedzīvotajām zvērībām. Milo Raua pārliecība, ka vienā karojošajā ciltī ir tikai slepkavas, bet otrā – tikai upuri, šķiet pārsteidzoša un iedzen izrādi didaktikas rāmī.

Cilvēks un politika

Tā paša Milo Raua izrādes Maskavas prāvas videoierakstā skatāma Maskavas Saharova centrā šopavasar trīs dienas sarīkotā inscenētā diskusija – prāva, kurā analizē trīs tiesas procesus pret māksliniekiem, Pussy Riot prāvu ieskaitot. Režisors necenšas rekonstruēt tiesas procesus, tomēr izrādē darbojas zvērinātie, prokurors un advokāts, abām pusēm arī eksperti. Taču, ja šo “literārās tiesas” paveidu vērtējam kā izrādi, tomēr ir problēma ar uzmanības noturēšanu, kaut ieraksts atšķirībā no oriģinālās norises rit “tikai” četras stundas. Ātri var saprast arī iemeslu – konservatīvo un liberālo vērtību aizstāvju runas ir ārkārtīgi paredzamas, argumentus burtiski viens pret vienu var lasīt Latvijas tvitertelpā, un visskaļāk par draudiem savai brīvībai un pārliecībai kliedz tie, kas paši vēlas citu brīvību apkarot.

Dokumentāls teksts ir Valtera Sīļa izrādes Operācijai Irākas atbrīvošana – 10 gadi! pamatā. Daļēji izpostītā mājā Aristīda Briāna ielā, kas bija izvēlēta par Latvijas mākslinieku izpausmju vietu, nelielā telpā ar izlauztu grīdu pie sienām skatāmi attēli, kuros fiksēta ASV kareivju ņirgāšanās par ieslodzītajiem irākiešiem. Ierakstā bezkaislīgi skan Saeimas balsojuma statistika – kurš balsojis par un kurš pret Latvijas iesaistīšanos Irākas karā. Inga Tropa lasa Saeimas sēdes stenogrammu, kuras pamatteksts ir toreizējā Ministru prezidenta Einara Repšes runa, aizstāvot karadarbības sākšanu Irākā. Aktrises izpildījumā tekstam ir citi akcenti nekā Repšem pirms desmit gadiem, taču skatītājā, kurš zina kontekstu, saslēdzas vairāki slāņi – runā iekļautie argumenti, Eiropas un Latvijas vēstures piesaukšana korespondē ar realitāti, kas piemeklēja Irāku karā, bet vēl jo vairāk aktualizējas pašreizējā amatpersonu retorika Sīrijas konflikta sakarā un, protams, Einara Repšes centieni atgriezties politikā.

Cilvēks un māksla

Turpat Briāna ielas namā Pētera Krilova izrādē Galdnieks un klusums Anda Stroda veidolā sastopam koktēlnieku Miķeli Pankoku jau tajā dzīves posmā, kad viņš mitinājās klīnikā Šveicē. Režisoru interesējis šis slimības skartais cilvēks, kurš, kā optimistiskā balsī vēsta izrādē uzaicinātā psihiatre, bijis mierīgs, tāpēc, visticamāk, medikamenti viņam nav doti. Jautājumu un atbilžu forma, kurā katrs skatītājs šķietami var ietekmēt izrādes gaitu, tomēr ir iluzora, jo Mičs atbild tikai uz tiem jautājumiem, uz kuriem vēlas. Skatoties, kā Anda Stroda Mičs uzkāpj uz ķeblīša, lai uz viņa halāta atspoguļotos paša izgrebtās Dievmātes attēls, jādomā, vai šāds mirklīgs dialogs ar Dievu nav pat iedarbīgāks par Romeo Kastelluči neapšaubāmi vērienīgo izrādi Par Dieva dēla sejas koncepciju.

Par mākslinieka pasaules trauslumu jādomā arī Vladislava Nastavševa koncertā Eskeipista dienasgrāmata, kurā galvenokārt skan dziesmas no vēl neiestudētas izrādes – Mihaila Kuzmina Peldošie, ceļojošie Jaunajā Rīgas teātrī. Režisors, komponists, pianists ir un reizē nav kopā ar skatītājiem. Viņš var apraut dziesmu un sākt citu, un viņa mūzikā šķietami jautrs sākums var pāraugt melanholiskā turpinājumā. Priekšnesums beidzas aprauti, V. Nastavševs burtiski izskrien no telpas un atgriežas tajā, aplausiem dārdot. Vai satikšanās bijusi abpusēja, paliek noslēpums.

Šķietami vieglprātīgākais, taču tehniski precīzais un emocionāli uzrunājošais žonglieru trupas Gandini Juggling priekšnesums Lupatās Rīgā bija vienlaikus Homo Novus un Baltās nakts programmā – tas nozīmēja diezgan lielu bērnu skaitu skatītāju rindās. Tomēr šī nav izrāde bērniem, bet gan Pīnas Baušas horeogrāfijas iedvesmots priekšnesums, aiz tehniskās elegances slēpjot arī mākslinieku aprindu intrigas un savstarpējus sarūgtinājumus. Tāpēc arī šķīst porcelāns un uz visām pusēm lido āboli, lai beigās sejās atgrieztos nevainojams smaids. Šķietami savrupa, tomēr festivāla programmā nozīmīga izrāde.
Dažādā emocionālajā intensitātē izskan divi par naivistu dēvētā Filipa Kena iestudējumi. Serža efekts apbur ar galvenā varoņa pārliecību, ka tas, ko viņš rada, ir māksla, un viņa viesu pašaizliedzīgajiem centieniem šo pārliecību uzturēt. Vienam vai diviem skatītājiem domātie īpatņa Serža priekšnesumi ir drīzāk groteski, piemēram, automašīnas lukturu “šovs” Vāgnera Valkīru lidojuma pavadībā, tomēr viņa trauslā iekšējā pasaule, kurai neviens netiek klāt, aizkustina. Filipa Kena otrā izrāde Purva klubs turpina apdraudēto mākslinieku tēmu, tomēr izrāde par pašpietiekamajiem māksliniekiem (?) stiepjas – par spīti īstam stīgu ansamblim un amizantam milzu kurmim, kas pēkšņi izlien, lai brīdinātu par tuvajām briesmām. Apdraudētības sajūta, ko Purva klubā sajūt tā iemītnieki, skatītāju nepārņem – pārāk viegli visa purva flora un fauna satilpst Noasa šķirstā – kluba ēkā – stikla būrī, gaidot apkārtējās pasaules uzbrukumu.

Taču kā festivāla Homo Novus beigu akcents, protams, Purva klubs izvēlēts precīzi. Tādā vai citādā veidā, tiešāk vai pastarpināti Jaunais cilvēks’ 2013 ir arī apdraudētais cilvēks, un viņa pasaule ir kā stikla kaste purva vidū.

Recenzija publicēta 2013. gada 19. septembrī www.diena.lv