Svētdienas pēcpusdienā kopā ar dažiem nu jau aizslēgtās “Pēdējās humānās telpas” [1] iemītniekiem sēdējām Briāna ielas 9. Nr. savrupnama aizaugušajā dārzā, kas smaržoja pēc sen dzīvotas labas dzīves, kādreiz te skrējušu bērnu smiekliem un klusām Šopēna klavierskaņām no istabas ar skatu [2] uz mums, kas sēž aizaugušā dārzā, kurš smaržo pēc sen dzīvotas labas dzīves, bērnu smiekliem un klaviermūzikas, kas skan no istabas ar skatu uz mums, kuri sēžam aizaugušā dārzā, kas smaržo pēc dzīves, bērnu smiekliem un klaviermūzikas skanošas no istabas…

…ar skatu uz mums

Ir sākusies nedēļa pēc “Homo Novus” festivāla, bet es joprojām jūtu tā ietverošo skatienu. Rūpju, maiguma un spēka pilnu. Drauga, skolotāja un bērna skatienu, kura pieskāriens manai sejai atklāj un izceļ tās piedzīvotās sāpes, izbrīnu, prieku, naidu, dusmas, bezspēcību, mīlestību, paļaušanos, spītu, ilgas un bezcerību. Tas ir skatiens, kurā es ieraugu sevi un savas robežas, kas piešķir man kontūru, ādu un satvaru.

Turpmākās rindas septembra garumā būs šī skatiena atstāto pēdu arheoloģija. Izrakumu vietu raksturos sajaukušies kultūrslāņi, laika un telpas sabīdes, jēdzieniskas neskaidrības, melanholija un dažādi atradumi.

Pirmais atradums

Atslēgas caurums

Atrašanas vieta – R. Kasteluči izrāde “Par Dieva dēla sejas koncepciju”. Rakšanas ilgums – divas dienas.

Manu attiecību vēsture ar Romeo Kasteluči izrādēm nav gara, bet kaislības pilna. 2007. gadā pēc izrādes BR. 04 BRISELE dusmās esmu gatava piekaut visus, kas gadīsies tuvumā un apgalvos, ka ar mākslas darbu drīkst izvarot sirdi. 2008. gadā, skatoties “Dievišķās komēdijas” cikla otro daļu Šķīstītava, fantasmagoriskajā izrādes vizualitātē un asi griezīgajā traģikā ieraugu spēku, kura tik ļoti pietrūkst Latvijas teātros. Spēku, kas vienlaikus ievaino un sniedz cerību, kas uzšķērž iekšu augoņus, ļauj puvumam, strutām un smirdoņai izgāzties tepat deguna priekšā un, kad tas izdarīts, iedod lupatu, lai var to visu satīrīt. Un es raudu, tīru un beržu, saprotot, ka nekas tīrāks nekļūs, tomēr šī beršana ir vienīgais, kam ir nozīme.

Iepriekšējās pieredzes dēļ “Dieva dēla sejas koncepcija” sākotnēji samulsina ar it kā plakātisko un vienkāršo formu. Man, kura bija gatava steka sitienam pa aknām, saules pinumu un, ja vēl stāvu, arī pa pacelēm, klusinātā sūdu šlakstēšana plastmasas kanniņā un izlīšana Nacionālā teātra zeltītajā interjerā liekas tik viegla kā skatiena sniegts glāsts. Es neesmu to gaidījusi, tāpēc nepievēršu uzmanību. Tomēr otrajā dienā, pārlasot izrādes teksta tulkojumu, sajūtu to sev aiz muguras un atskatos, lai ieraudzītu stāstu par dieva dēlu, kurš, reizēm jokojot, reizēm stipri vien saņemoties, bez naida vāc cilvēka atstātos mēslus un mazgā viņu tīru savā mīlestībā. Un stāstu par cilvēku, kas nevar saturēt savu vēdera izeju, piemēslo to, kas apkārt, tikvien spējot, kā just par to nožēlu un vainu. “Piedod man! Piedod!” – neskaitāmas reizes jau gadu tūkstošiem vaimanā cilvēks. “Neatvainojies, nevajag!” – atbild tas, kurš ar mīlestību.

Man kā Rietumu kultūrā augušam pagānam šis izrādes jēdzieniskais slānis ieskanas katedrāļu zvanu dimdoņā, bet par spīti tam – mīlestības pilnais skatiens silda arī mani. Pagāni arī kaut ko zina par mīlestību, tāpēc, kad aiz norautās Kristus sejas ādas iegaismojas atzīšanās/ liegšanās “Tu esi / neesi mans gans”, mana sirds pukst “esi”, jo tur aiz tās ādas mājo mīlestība, pie kuras netiec, kamēr neesi noārdījis pēdējo robežu – kādas konkrētas sejas konkrēto ādu. Bet, ja tas izdodas, atklājas atslēgas caurums, caur kuru skatoties var ieraudzīt pretī lūkojošos bērna aci [3], kuram nevajag, lai tu justos vainīgs, kurš vienkārši grib ar tevi būt kopā šajā pasaulē.

Protams, Romeo Kastaluči, veidojot savu izrādi, nebija domājis par to kā par atslēgas caurumu, caur kuru varēs ieraudzīt Gundegas Laiviņas veidoto desmito festivālu “Homo Novus”, tomēr tieši par to man kļūst šī izrāde. Raugoties caur “Dieva dēla sejas koncepcijas” atvērto telpu, sev pretī saskatu Jaunā pilsoņa [4] sejas koncepciju, kurā man būtiska dieva/ mākslinieka/ cilvēka trīsvienība un to attiecības, kas savij un caurvij, savērpj un saauž kopeksistencē visas festivāla izrādes, ļaujot tās skatīt kā vienotu mākslas darbu. Bet par to tālāk – Otrajā atradumā.

[1] “Pēdējā Humānā telpa” – instalāciju/ izrāžu/ izstāžu kopums, kuru festivāla ietvaros veidoja 11 Latvijas mākslinieki un radošās apvienības. http://www.homonovus.lv/izrades.php

[2] “Istaba ar skatu” – Monikas Pormales instalācija “Pēdējās humānās telpas” ietvaros. http://www.homonovus.lv/izrades.php?s=istaba-ar-skatu

[3] Maza detaļa no Umka.lv veidotās instalācijas “Segas māja” “Pēdējās Humānās telpas” ietvaros, kur skatītājs bija aicināts ieskatīties atslēgas caurumā, lai tur ieraudzītu pretī lūkojošos bērna aci. http://www.homonovus.lv/izrades.php?s=segas-maja

[4] “Homo Novus”