Nereti gadās, ka festivālu, forumu, koncertu un citu cilvēku pūļa kopālicēju preses konferences tiek iestūķētas telpās no izstāžu zālēm un ofisiem līdz viesnīcu vestibiliem vai vienkārša galda zem klajas debess. Tomēr šoreiz ietā distance no parādes durvīm līdz galdiņam ar ūdeni svinīgajiem runātājiem apstājas pusceļā – pat pamesta un neizremontēta, teātra festivālam Homo Novus atvēlētā telpa apstādina soļa platumu un asinsriti un liek dzīvot kaut vai par pāris sekundēm ilgāk.

Lai arī cik nopietnas būtu Gundegas Laiviņas, Pētera Krilova, Valtera Sīļa, Kristas Burānes un Laines Skopiņas (advokātu birojs “Borenius”) sarunas un monologi, skatiens aizklīst neapmesto sienu šķirbās un aizkrāsotajos logos ar antīkiem slēģiem, un uzmanība pazūd putekļu kārtiņās un “pēdējās humānās telpas” mājīgajā apskāvienā. 1891.gadā celtā ēka no Valdemāra ielas pasāžas kompleksa sev piemītošo valdzinājumu ir zaudējusi vien kosmētisko estētu skatījumā, pataupot īsto eklektisma asorti īstenības estētiem. Cilvēkiem ar paaugstinātu jūtību pret aizmirstu pagātni un neaizskartu kultūrslāni.

Ne velti uzsver Gundega Laiviņa, ka, pirms šī vieta kļūst par banku vai veikalu, jāļauj telpai izbaudīt mākslas pieskārienu. Tomēr gribas iebilst, atgādinot, ka, par spīti dekadences pēdējiem elpas vilcieniem mākslas un radošuma pasaulē XIX gadsimta otrajā pusē, ēka spilgti atgādina, ko mēs, mūsdienu “cilvēki” esam zaudējuši. Īsāk sakot, Aristīda Briāna ielas 9 savrūpnams ir pēdējais individualitātes bastions, piemineklis grācijai, kas norāda, cik daudz mākslas tajā jau ir bijis pirms mums. Praktiski notiek rokāde – ar savu moderno pārliecību mēs gribam mākslu un garīgumu dot kam zudušam, kamēr zudušais beidzot ir māksla un garīgums, ko nekad neesam pa īstam redzējuši un beidzot izsalkuši varam saņemt.

Festivāls “Homo Novus” tomēr netieši norāda sadarbību un sapratni par pēdējo neatkārtojamības cietoksni (pieņemot, ka analogu, pamestu arhitektūras pieminekļu Rīgā tomēr ir krietni vairāk). Cik lielisks ir pašas izstādes un izrāžu cikla “Pēdējā humānā telpa” saturs, par to spriest un diskutēt nāksies pārpārēm, tomēr tā vēstījums ir ne tikai cildens, bet arī domāt aicinošs. Mēs neatrodam vietas un nepiedāvājam tām savu palīdzīgo roku, savu cilvēcību un augstsirdību. Mēs esam tie, kam jāatrod šīs telpas, lai saprastu, ka starp mums ir palicis pāri vēl kas no šīs palīdzīgās rokas, cilvēcības un augstsirdības. Lai izdzīvotu.

Jo, acīmredzot, Aristīda Briāna ielas eklektisma piemineklis bez liekiem strīdiem ir piedzīvojis daudz vairāk nekā mēs un, ar kaulu smadzenēm jūtot, šī pieredze nav padarījusi savrupnamu par apsēstu pilsētvides biedēkli, jo tā iekšienē vēl joprojām pukst atvērta, vēriena pilna, un drosmīga sirds. Atcerieties, būtu negodīgi, nākot ciemos uz teātra festivālu Homo Novus un uzreiz ķeroties pie izrāžu un scenogrāfijas izstādes zviedru galda, tomēr neapsveicināties ar atmosfēras saimnieku un neapjautāties ko vairāk par tā privātās dzīves gaiteņiem. Ieplānojiet papildus laiku – šī saruna varētu būt to minūšu vērta!

Aristīda Briāna ielā 9 Homo Novus festivāla laikā būs apskatāma scenogrāfijas izstāde “Pēdējā Humānā telpa”, kur tiks izstādīti Izoldes Cēsinieces, Andreja Jarovoja, MAREUNROLS’s, Viestura Meikšāna, Nomadu, Monikas Pormales, Reiņa Suhanova un umka.lv darbi, un šajā pašā savrūpnamā tiks izrādītas Vladislava Nastavševa, Valtera Sīļa un Pētera Krilova izrādes no tāda paša nosaukuma cikla.

Publicēts 2013. gada 29. augustā, www.easyget.lv