Zudušos dārzus meklējot atrasti novērojumi par to, kā teritoriju var arī iegūt, ne tikai zaudēt:
Nopirkt. Teritoriju var nopirkt. Vismaz kamēr kāds pārdod. Un tad, ja ir nauda vai tās ekvivalents. Cenu diapazons zemei Rīgas mikrorajonos šobrīd esot ap 40-55 eiro par kvadrātmetru. Kur dabūjis tas, kurš šobrīd pārdod – tas ir cits jautājums. Kurš bija pats pirmais pārdevējs?
Aizlienēt. Teritoriju var aizlienēt. Mazdārziņu, piemēram. Par kādiem nieka divdesmit latiem gadā. Tiesa, aizlienēts ir aizlienēts, to jebkurā brīdī var paprasīt atpakaļ. Ar visām ābelēm, zemenēm, savesto augsni un sirdi, ja nu kādam tā tur dobēm pieķērusies.
Iekarot. Teritoriju var iekarot. Kārni bērziņi šobrīd iekaro vietu, kur reiz bija Rīgas Sporta pils. Iekarot mēdz arī skvoteri, kas, tāpat kā bērziņi, to parasti īpaši neafišē. Latvijā gan skvotošanai esot pārāk auksts klimats. Pat Andrejsala, šķietami mākslinieku iekarota, bija pseidoskvots ar uzņēmēja ielūgumu un līgumu potenciālajiem iekarotājiem. Robežas starp iekarošanu un aizlienēšanu dažkārt ir miglainas.
Radīt. Teritoriju var arī radīt. Ar Lielo Sprādzienu, septiņās dienās, vai arī – aizberot jūru, piemēram. Rīgas Brīvostas pārvalde tā rada jaunas teritorijas ostas īrnieku ērtībām. Pagaidām gan sprunguļus ceļā met Bolderājas aktīvisti.
Vai nav tā, ka tie, kas var nopirkt, tie pamanās arī radīt un turklāt spēj atņemt tiem, kas aizlienējuši, tāpēc atliek tikai iekarot?