Starptautiskais Jaunā teātra festivāls “Homo Novus” (tulkojumā no latīņu valodas – ‘jaunais cilvēks’) pirmo reizi notika 1995. gada martā Daugavpilī, bet kopš 1997. gada ik otro rudeni tas notiek Rīgā. Festivālu iecerēja, izveidoja un līdz 2003. gadam vadīja teātra un kino režisors un pedagogs, toreizējais Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Pēteris Krilovs kopā ar teātra zinātnieci Baibu Tjarvi un menedžeri Edīti Dancbergu. 1998. gadā festivāla organizatoru kodols, pieaicinot citus skatuves mākslas profesionāļus, nodibināja Latvijas Jaunā teātra institūtu, kas kļuva par “Homo Novus” juridisko personu. 2004. gadā festivāla vadību pārņēma Zane Kreicberga, Gundega Laiviņa un Laura Stašāne.
90. gados es studēju Pētera Krilova vadītajā režijas kursā Latvijas Kultūras akadēmijā, kura dēļ, kā izrādās intervijā, zināmā mērā tika izveidots festivāls. “Homo Novus” ir bijis mana skola, aizraušanās, profesionālais izaicinājums un dzīvesveids. Kopš otrā festivāla 1997. gadā esmu bijusi tā organizatoru komandā.

ZK: Vai vari restaurēt, kā radās ideja par “Homo Novus”?

PK: Festivāls radās aiz izmisuma. 1993. gada rudenī es kļuvu par Daugavpils teātra māksliniecisko vadītāju, pārņemot to krīzes situācijā. Naudas nebija nemaz, un mēs ar toreizējo teātra literārās daļas vadītāju Baibu Tjarvi nospriedām, ka tādā postā ir jādara kaut kas globāls, kas piesaistītu gan naudu, gan uzmanību. Ir tāds paradoksāls ebreju teiciens: kad nav naudas, vajag sarīkot kāzas. Tā mēs nonācām līdz festivālam. 1994. gada rudenī mūs atbalstīja Sorosa fonds Latvija, pirmo festivālu apbrīnojamā kārtā atbalstīja arī Pasaules Brīvo latviešu apvienība. Un tā mēs tikai ziemā, pusgadu pirms festivāla, sākām veidot programmu.

ZK: Vai tā bija sākotnējā ideja, ka festivāla uzmanības centrā būs studenti un jaunā paaudze?

PK: Jā, tieši tāpēc arī radās nosaukums “Homo Novus”, kas izrādījās veiksmīgs, viegli izrunājams un saprotams visdažādākajās valodās. Mūs interesēja nevis debija teātrī, bet gan kvalitatīvi jaunais gan vecuma, gan māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā. Es kautrējos to teikt, bet principā es savu dzīvi pakārtoju aktuālajam mācību procesam, kurā esmu iesaistīts. No 1993. līdz 1997. gadam manā vadībā Latvijas Kultūras akadēmijā mācījās režisoru kurss, un “Homo Novus” zināmā mērā radās no apziņas, ka nāk jauna režisoru paaudze un tai nepieciešama platforma izpausmei. Ja mums pēc pirmā veiksmīgā festivāla Daugavpilī būtu bijis kaut cik pretimnākšanas, tad mēs droši vien būtu palikuši un turpinājuši tur, taču nācās pārcelties uz Rīgu. Rīkot starptautisku teātra festivālu Rīgā bija liels izaicinājums, jo tajā laikā Viļņā bija ļoti labs un ambiciozs festivāls “Life” un savus pirmos soļus bija spēris arī festivāls “Baltoscandal” Igaunijā. Bija tāds kā sacensību gars, un mēs uzstādījām sev latiņu viņus pārspēt.

ZK: Vai tas, ka “Homo Novus” reti iekļauj programmā “lielos vārdus”, ka mēs strādājam galvenokārt ar tiem māksliniekiem, kas ir pārliecinoši, bet sava ceļa sākumā, nav lielā mērā finansējuma jautājums? Vai tomēr tā ir apzināta festivāla ideoloģija?

PK: Jā, tā ir ideoloģija. Protams, ka naudas vienmēr ir bijis par maz, taču mūsu uzstādījums bija vest ļoti labas izrādes, kurās būtu kaut kas jauns, kāds atklājums. Manuprāt, mums vienmēr ir izdevies sabalansēt festivāla programmu tā, lai būtu gan atzītas vērtības, gan pavisam jauni teātra valodas meklējumi. Piemēram, 2003. gadā mēs atvedām lietuviešu slavenā režisora Eimunta Ņekrošus “Gadalaikus”, jo mums bija svarīgi, ka tas nav tas Ņekrošus, ko visi gaida, bet gan pilnīgi cits etaps viņa radošajā darbībā, tas ir “Ņekrošus – Homo Novus”. Un arī tagad jūsu darbībā visu laiku ir līdzsvars – ir gan “skaļie vārdi”, piemēram, Romeo Kasteluči, un ir arī pilnīgi jaunatklājumi. Manuprāt, ir izvēlēts pareizs uzstādījums, un tas šo festivālu ir padarījis neiznīkstošu (trīsreiz jāpiesit pie koka).

ZK: Kuras izrādes vai mākslinieki Tev “Homo Novus” sakarā pirmie ienāk prātā un kāpēc?

PK: Ar “Homo Novus” man drīzāk asociējas nevis atsevišķas izrādes vai mākslinieki, bet gan to kombinācijas, programmu dramaturģija kopumā. Es domāju, ka tīši vai netīši “Homo Novus” stils ir labi uztaustīts, varbūt pateicoties labai intuīcijai. Es atceros, ka pirmsākumos mēs ar vācu kuratori Hannu Hurcigu un citiem ārzemju kolēģiem diezgan daudz runājām par festivālu filozofiju, un tas ir svarīgi, lai festivāls nebūtu viendienītis.

ZK: Jau gandrīz 10 gadi pagājuši, kopš Tu neesi vairs aktīvi “iekšpus” festivāla. Kā “Homo Novus” izskatās no malas? Vai un kā tas ir mainījies?

PK: Ir viena lieta, kas bija problēma jau mūsu laikā un ar ko jūs, šķiet, arī esat samierinājušies, ka festivāls ir specifisks un domāts īpašiem skatītājiem. Ir nomirusi mūsu kādreiz iecerētā pretenzija, ka šis festivāls mainīs latviešu teātra seju. Festivāla skatītāju niša ir ļoti konkrēta, diezgan precīzi izskaitļojams, no kura mākslinieciskā un sociālā slāņa tie nāk, bet to vidū nav lielākās daļas Latvijas teātru aktieru un režisoru.
Tas tikai apliecina, ka lielās megalītiskās pārmaiņas latviešu teātrī notiek tikpat lēni, kā kontinenti migrē.

ZK: Tomēr jauno režisoru paaudze ir ietekmējusies no tā, ko viņi redzējuši mūsu festivālā. Turklāt Latvijas Jaunā teātra institūta starptautiskā darbība un līdzdalība dažādos Eiropas sadarbības projektos palīdz viņiem iekļauties starptautiskajā apritē. Sāk mainīties arī menedžments, jo jaunajai paaudzei ir cita elastība, viņi pieļauj dažādus darbības modeļus, saprot, ka nav jāsēž tikai vienā vietā, lai teātrī varētu kaut ko darīt. Bet vai, Tavuprāt, festivāls var audzināt publiku, vai tās ir tikai mūsu spekulācijas? Vai ir notikušas kādas izmaiņas Latvijas teātra skatītājā?

PK: Tik maz, ka par to nav vērts runāt. Latviešu teātrim ir skatītāji, kuru skaits pat nedaudz pieaug, bet principā tā ir tās pašas konvencionālās gaumes auditorija. Latviešu teātrī skatītājs vienmēr skatās tikai uz priekšu. Pat ja izrādē kaut kas notiek aizmugurē, viņš nekad nepagriezīs galvu. Skatītājs ir nopircis biļeti, lai skatītos uz skatuvi, un to viņš arī dara. Tur gadsimti paies, un nekas nemainīsies. Tāpēc “Homo Novus” ir riskants pasākums, bet kaut kas jau ir jādara. Jāpilina pa lāsītei, jādrupina tas akmens, straume ir vajadzīga, lai kaut kas mainītos.

ZK: Tavs novēlējums “Homo Novus”?

PK: Pastāvēt un pastāvēt. Man būtu milzīgs gandarījums, ja festivāls dzīvotu un pilnveidotots un tiešām skalotu to latviešu teātra akmeni, lai gropītes tur parādītos vairāk.