“Homo Novus” izrāde “Nakts ceļotājs” man bija aizslēgta lādīte. Vienīgais, ko zināju, – izrāde notiek mežā un uz mežu aizvedīs ar autobusu. Ar to jau bija pietiekami, lai iezīmētos recenzijas tēma – mežs un ideoloģija –, par ko sāku domāt, braucot autobusā uz mežu. Laikmetīgā māksla (šajā gadījumā teātris) pēc definīcijas ir sociāli aktīva, aktuāla un atšķirīga. Ja tas tā nav, tā nav laikmetīgā māksla, bet mūsdienu māksla. Par izrādi “Nakts ceļotājs” varu teikt – tas nebija laikmetīgais teātris. Izrādei nebija nekādas ideoloģijas.

Mazliet par pašu izrādi – tikpat labi to varētu saukt gan par laikmetīgo teātri, gan par mūsdienu deju, gan par skaņu mežu. Izrādes sastāvelementi bija muzikāls, ambients pavadījums četru mākslinieku izpildījumā un kustību deja laukuma centrā. Par deju neko vairāk neteikšu, vienīgi to, ka tā bija viena no lieliskākajām mūsdienu dejām – ļoti askētiska, nekā lieka: dejotāji necentās parādīt visu, ko prot. Ko tieši dejotāji darīja – nemācēšu izstāstīt, vien piebilst, ka dejotāju kājas kustībā veidoja romba figūru.

Taču mežā ideoloģija ir.

Mežs ir dabas telpa. Teātra notikšana mežā pārkāpj principu, ka teātra skatuve ir iedomāta, inscenēta telpa. Mežs ir dabisks ietvars, kas uzrunā ar savu materialitāti – sūnu smarža, priežu koku stumbri, pameža krūmiņi, debesu gaišums, jūras skaņa fonā, putnu skaņas. Izrādes veidotāju un skatītāju došanās uz mežu kā teātra skatuvi iezīmē Rietumu industriālās sabiedrības pāreju postindustriālā. No ražošanas līdzekļa un kapitāla formas mežs kļūst par estētisku telpu. Jo visa klasiskā kultūras telpa – urbanizētā civilizācija – ir nozīmēm pārsātināta, nolietota un vairs nepiedāvā tādu jēdzienisku spriegumu kā mežs, kur priekšmeti vienkārši ir. Koks ir koks, sūnas ir sūnas, un priežu šalkas ir priežu šalkas. Cilvēks to visu var padarīt par kaut ko citu. Pjērs Burdjē raksta: “Politizēt koku – tas ir daudz grūtāk, nekā politizēt cilvēku.” Tomēr koku politizēt ir iespējams.

Mežs dialektikas postindustriālajā fāzē ir jauna kultūrtelpas forma, dabas kapitāls, ko mākslinieks personalizē, radot savu interpretāciju par dabu. Rietumeiropā (no kurienes nāk izrādes veidotāji) meža dialektiskais potenciāls ir lielāks. Savvaļas atkāpšanās Viduseiropas urbanizācijas priekšā un retrīts pie mežonīgās dabas krūts Norvēģijas un Somijas mežos ir vienas parādības divi poli. Došanās pie dabas manifestē dabas klātneesamību ikdienas dzīvē. Nav iespējams doties pie dabas, ja daba ir mums visapkārt. Došanās pie dabas sākas tad, kad daba ir padzīta. Kad daba nav dabiskā dzīves vide.

Salīdzinot ar Vakareiropu, latviešu attiecības ar mežu atrodas primitīvākā – vācēju fāzē. Došanās sēņot un ogot Latvijā ir sociāls fenomens, kur naturālā saimniecība saplūdusi ar tradīciju. Pētnieki strīdas par ogošanas un konservēšanas saimniecisko nozīmību vēlīnā sociālisma un postsociālisma periodā. Taču mežs latvietim ir pirmsindustriāli pazīstams un organisks. Aiziešana uz mežu latvietim izraisa prieku, nevis dialektisku spriedzi. Latvieši ir nācija ar Eiropā lielāko meža īpatsvaru uz vienu iedzīvotāju

Šo visu izrādē “Nakts ceļotājs” nevarēja redzēt. Autori bija paņēmuši mežu kā naturāli estētisku, neproblemātisku telpu. Tomēr gribot negribot daži ideoloģiski momenti parādās, jo neviens nevar būt nevainīgs, kas baudījis no laba un ļauna atzīšanas koka.

Abas galveno lomu izpildītājas tērptas vienādi – baltas krosenes, pelēkas džinsas, balti t-krekli un balti garie cimdi līdz elkoņiem. Tiktāl labi. Vienādais ietērps var tikt izskaidrots ar viendabīguma apsvērumiem – vienādība skatītāju mierina, dažādība uztrauc. Taču kāpēc dejotājām bija nepieciešami balti cimdi? Tas ir jautājums, ko izrādes veidotāji nevarētu atbildēt. Pusgarais cimds no filmas “Džildas” ir erotizētās sievietes metonīma. Vai tā bija atsauce? Nē, visdrīzāk scenogrāfs gribēja vienkārši skaisti saģērbt savas meitenes. Pirms izrādes šīs pašas meitenes dalīja gribošajiem skatītājiem degvīnu 40 ml glāzītēs. Kreisās vidusšķiras solidaritāte? Draudzīgums? Konsekvences trūkums. Tāpat varēja redzēt, ka viena no dejotājām ir par 8 cm garāka. Tad, kad palika tumšāks, tas nebija tik redzams, bet, kamēr bija gaišs, bija. Galu galā – vai izrādes koncepcija mainītos, ja meiteņu vietā būtu divi socioloģiski neizteiksmīgi plukatas? Ceļojums uz nakts malu būtu citāds.

Neobligātums izpaudās arī muzikālajā pavadījumā. Sākumā mūzika bija klusa, un katrai skaņai bija konkrēta piesaiste scenogrāfijai. Iesaistot vairāk spēlmaņu un kļūstot skaļāka, mūzika ieguva tonālu faktūru. Līdz ar bungām parādījās četrdaļu un vēlāk – sešdaļu metrs. Vokālā daudzbalsība mūziķu un kora grupas izpildījumā izrādes vēstījumu vēl vairāk iesakņoja Rietumu mūzikas tradīcijā, kaut citādi bija solītais post-Vudstokas transs, kur uz dejotāju kustībām stundas garumā varēja raudzīties kā plūstošā ūdenī vai kamīnā.

Izrādes lielākā intriga iestājās, tuvojoties finālam – kā performeri pabeigs šo izrādi, kas stundas garumā bija viens un tas pats – tā, lai noslēgums būtu, un tā, lai skatītājiem būtu skaidrs – tas ir noslēgums. Tas nenotika. Izrāde vienkārši beidzās. Pēc pusgara mulsuma brīža skatītāji saprata, ka izrāde ir beigusies, un pauda savu atzinību. No tā nevar izdarīt tālejošus secinājumus. Bet viela pārdomām ir – kāpēc izrādi nepabeigt skaidri?

Āfterpārtija mežā ap koka altāri, gājiens no autobusa cauri pamežam uz izrādes vietu – tās visas bija patīkamas, taču kopējā piedzīvojumā līdz galam neintegrētas norises. Domājot totālās iesaistīšanas virzienā, ko paģēr transs, meditācija, šamanisms u.tml., man “Nakts ceļotājs” sākās ar autobusa ceļojumu no Rīgas centra uz Bolderājas mežiem. Izrādes ambiences (kaut vai skaņu fons) paplašināšana uz autobusu braucienu padziļinātu transa noskaņu un katarsi. Ja to man būtu nodarījis JRT kādā izrādē, es teiktu, ka nav nostrādāts līdz galam. Bet pop-up festivāla formātam – šādas nepilnības apbur, jo ir daļa no piedzīvojuma. Izrādes šarms bija ļaušanās, lai mani aizved nezin kur un izdara ar mani nezin ko, visu ko vien viņi ieplānojuši.