Uztvere ir dīvaina padarīšana. Tieši šobrīd, mokoties nu jau pelēka rudens atnesta vīrusa valgos, no Homo Novus pēdējā cēliena atmiņā uznirst Monikas Pormales Istaba ar skatu. Bezgala skaistas un tikpat nolaistas Briāna ielas savrupmājas – pils veranda, kuras centrā nolikts pīts atpūtas krēsls. Kā filmās. Netīrumi saslaucīti telpas stūros, zem plašajiem logiem vīd caurumi, kurus reiz aizpildījuši tagad izlauztie un droši vien notirgotie čuguna radiatori. Klusums. Bet uzlieciet austiņas, kas piekabinātas krēslam un… telpa pielīst ar maigu, trauslu klaviermūziku. Nav nekā cita – tikai māksla, miers, saules pieliets aizaudzis dārzs aiz grandiozajiem logiem un kondicionieris, kas ar mehānisku troksni dveš ledainu aukstumu. Kā, citējot Fjodoru Dostojevski, raksta M. Pormale – pārāk ideāli, tāpēc nežēlīgi…

Tā paša vīrusa dēļ šī, protams, vairs nav festivāla dienasgrāmata. Mirklīgu iedvesmu nomaina intelektuālākas pārdomas, jaunatklājēja prieka vietā nāktos stāties pavēsai analīzei. Tas bija labs, tas ne pārāk… Bet negribas. Uzskatīsim, ka atmiņa ir mirkļa māsa, un es dalīšos savā priekā par pavisam negaidīto un necerēto HN2013 noslēgumu.

Tā sagadījies, ka mani pēdējie festivāla iespaidi ir arī spilgtākie – proti, tā ir latviešu mākslinieku daudzbalsība Homo Novus skaisti apdzīvotajā Briāna ielas savrupnamā. Ēkai vien būtu iespējams uzrakstīt mīlestības vēstuli. Ļoti skaista, ļoti nolaista, šķiet, nejaušību dēļ vien nesagruvusi. Jo vairāk klīstat pa atsevišķajām istabiņām, kurās iekārtojušies dažādi latviešu mākslinieki, jo vairāk pārņem sajūta, ka ēka eksistē it kā ārpus laika un telpas. Varbūt tā vispār ir tikai mākslas tēls – pārvietojas, teiksim, no vienas mākslas filmas, gleznas vai izrādes uz otru. Kā arhetips. Kā zīme mākslai, kas rodas drupās. Uz drupām. No drupām. Drupu dēļ.

Uzstādījums, ka māksla ir pēdējā humānā telpa pirmajā mirklī šķiet pārlieku didaktisks. Kuram pēdējā? Māksliniekiem? Sabiedrībai? Pirmajiem noteikti, jo, kā rāda Nomadu instalācija Bez vēsts pazudušie – neliela telpa izlīmēta ar plakātiem, no kuriem noraugās dzīvi un miruši, bet teātrī vairs neatrodami aktieri –, teātra pasaule nepārprotami saraujas aizvien mazāka. Pretējo procesu – pasaules nemitīgu atjaunoti – te neredz. Arī citviet telpās vērojama izteikta koncentrēšanās uz iekšējo pasauli. Umka.lv ieved skatītāju psihē, kas regresējusi atpakaļ bērnībā – drošībā, segas veidotā mājā, kuras iemītnieki ir spēļu lācīši un apputējušas lelles, bet pēcpusdienas pavada, dzerot iedomātu tēju. Reinis Suhanovs fiziski nosēdina skatītāju spoguļa priekšā un liek ilgi skatīties sevī, līdz palēnām mainās gaismas un šķiet, ka spoguļattēls izgaisis, piedevām atstājot apkārtējo vidi – lampu, krēslu – dīvaino pārvērtību neaizskartus. Es pūstu lēnām. Vai Vladislava Nastavševa Eskeipista dienasgrāmata… Līdz gruzdošai smeldzei skaisti pieskārieni mūzikā un mākslā. Tik trausli, ka skaidrs – pasaule samals, sapluinīs, iznīcinās. Tiešām – tikai mākslā… Vai nu skaisti, vai šausmīgi, bet mākslas centrā te šķiet tikai un vienīgi individualitāte.

Par to, ka māksla patiesi ir pēdējā humānā telpa arī sabiedrībai kopumā, aizdomāties liek divi Homo Novus jauniestudējumi – Pētera Krilova Galdnieks un klusums un Valtera Sīļa Operācijai Irākas atbrīvošana – 10 gadi!. P. Krilovs veidojis iestudējumu par latviešu koktēlnieku Miķeli Pankoku viņa pēdējos dzīves gados – psihiatriskajā slimnīcā Šveicē. Briāna ielas savrupmājas palielā telpā izkārtoti koka soli, uz kuriem sasēžas skatītāji. Telpas vienā galā stuka eņģelīšiem rotātas durvju ailes priekšā – liels ēdamgalds. Pēteris Krilovs izved priekšā sievieti ārstes halātā – izrādē piedalās psihiatre, kas īsi nolasa Pankoka slimības vēsturi, komentē diagnozes specifiku. Režisors īsi iepazīstina ar spēles noteikumiem, sakot, ka izrāde notiks „par tik, par cik skatītāji paši uzdos jautājumus”. Abi apsēžas skatītāju rindās. Spēles telpā ienāk Andis Strods.

Aktiera eksistences veids lomā pārsteidz. A. Strods vienlaikus spēlē un nespēlē Pankoku, respektīvi, atrodoties ļoti tuvu (aktieris stumj ratiņus ar netīriem traukiem un palielu bļodu to mazgāšanai gar skatītāju rindām, sasveicinoties, ieskatoties acīs) viņš absolūti neveido kontaktu ar publiku, vienlaikus spējot radīt iespaidu, ka aiz pussaprātīgajām acīm ar dzelžainu gribasspēku savaldīts nemiers, kam izlauzties neļauj vien fanātiskā uzticība ārējām formām, sistēmām, noteikumiem. Apmēram divdesmit minūtes aktieris stundu garajā izrādē, uz skatītājiem pat nepaskatīdamies, mazgā traukus. Zālē kāds uzdod jautājumu. Neizlikšos, ka atceros – kādu. Droši vien ko tik nozīmīgu un familiāru kā Miķeli, par ko Tu domā. Lai gan… ko tad arī varētu pajautāt? Bet spriedze skatītāju pusē pakāpeniski ir nobriedusi līdz mirklim, kad klusums kļūst nepanesams, to nepieciešams pārtraukt. A. Stroda Pankoks neatbild. Kāds pēc ilga klusuma brīža jautā vēl ko tādā pašā garā. Pankoks atkal neatbild. Pieiet pie loga un nosaka: „Cik neglīta māja. Pelēka.” Viss. Pēc apmēram četrdesmit minūtēm A. Strods atsveicinās un aiziet. Iestājas klusums, turklāt absolūts, jo spēles telpā jau vairs nav cilvēka, kas varētu to pārtraukt.

P. Krilova iestudējums mani pārsteidza un sajūsmināja divkārt. Vispirms – tā ir A. Stroda ārkārtējā skatuves eksistence. Es domāju, ne tikai teātra, bet dzīves kontekstā. Cik bieži tad vispār gadās tā, ka satiecies ar ko absolūti slēgtu, bet radošas enerģijas piepildītu? Klusumu kādā ļoti senā un aizmirstā vārda nozīmē – kā potencialitāti, kā tapšanas apsolījumu absolūtā tukšumā, kā bezgalīgu nozīmju virkni. Cilvēks kā bezgalīga nozīmju virkne. Vai tad tas nav… gribēju rakstīt – skaisti, bet, nē, ne tik sekli… Neparasti. Negaidīti. Aizmirsti. Ļoti, ļoti optimistiski.

Otrkārt, sajūsmina P. Krilova atļaušanās, rotaļīgais miers un pārliecība, ar kādu tiek lauzts teātra rāmis. Dzīvs, topošs teātris. Runa jau nav par to, cik tuvu aktieris nonāk skatītājam, kādu materiālu režisors izvēlas, kādā telpā iestudē. Būtiski, cik viegli, bez jebkādas pretestības te salūzt dramatiskā teātra rāmis, izstumjot darbības centrā skatītāju. Ne mazākā mērā kā izrāde par mākslinieku vai prāta trauslajām robežām, Galdnieks un klusums liek domāt par teātri – par to, kā tas veido nozīmes, kā panākt, lai skatītājs patiesi, ne tikai formāli ir mākslā klātesošs, par kaut kādu dvēselisku teātra kvalitāti varbūt, kas, ak, pārsteigums, rodas askētiskā vienkāršībā, ne liekvārdīgi uz skatuves „sakrautos” efektos.

Arī V. Sīlis uzrunā ar to pašu – ar izaicinošu vienkāršību, lakoniskumu un pārliecību. Varbūt var teikt – arī atļaušanos, ja tā var nosaukt mākslinieka dabiskā egoisma atcelšanu, nepieliekot iestudējumā klāt nevienu lieku vārdu vai zīmi, lai izceltu sevi, bet ļaujot runāt ļoti spēcīgajam materiālam pašam. Arī tas ir sava veida klusums. Klusums, kurā var dzirdēt sevi.

Pirmais, kas V. Sīļa iestudējumā piesaista uzmanību, ir grīdas seguma trūkums. Izplēsto dēļu vietā – tādiem kā izdedžiem noklāta nelīdzena virsma. Pie sienām izkārti uzskates materiāli – Gvantanamo spīdzināšanas ainas, miruši un sakropļoti civiliedzīvotāji, tabulas ar datiem par nogalinātiem, ievainotiem utt. Ir jāpieliek diezgan lielas pūles, lai uz attēliem neskatītos. Galu galā – arī vienreiz redzēti, tie nepatīkami iespiedušies atmiņā kā uzmācīgs pierādījums tam, ka prātam neaptveramas šausmas patiesi ir notikušas. Tomēr šie attēli tur ir, un to eksistenci izrādē jūt tāpat kā kolektīvā apziņā. Var jau teikt, ka tas ir didaktisks paņēmiens, kam ar teātri ir maz kopīga, vai ka Operācijai Irākas atbrīvošana – 10 gadi! iedarbojas uz skatītāju ne caur mākslas, bet gan dzīves matērijām. Man tomēr liekas, ka V. Sīlis šai gadījumā ir izdarījis varbūt vienīgo patiesi politiskam teātrim iespējamo izvēli. Jo vārdi taču ir miruši. Tie nespēj satraukt, uzrunāt, rosināt.

Vārdi ir trešais V. Sīļa izrādes elements, un tie ir divējādi. Ir vārdi, kas neko nemaina, un ir vārdi, kas maina visu. Izrādes „dzīvais plāns” ir aktrise Inga Tropa, kas, ģērbta lietišķā kostīmiņā, decenti norunā runu, ar ko pirms desmit gadiem pie Saeimas vērsās toreizējais ministru prezidents Einārs Repše, pamatojot, kādēļ Latvijai jāatbalsta sabiedroto iebrukums Irākā. To, kā viņš runāja, es atceros no 2003. gada. Runāja slikti, runa likās rakstīta ar kreiso kāju, vārds uz vārda virsū neturējās, bet tam jau arī nebija nekādas nozīmes. Daudz interesantāk bija skatīties plenārsēžu zālē sēdošo sejās.

V. Sīļa izrādē ar pārsteigumu var uzzināt, ka toreizējā runa ir ļoti talantīgi uzrakstīta. Ka kāds, protams, diez vai E. Repše, ir atcerējies vēsturi, savilcis kontekstus, meistarīgi spēlējies ar klausītāju emocijām un atradis veidu, kā smalki piedraudēt, ka tad, ja… Runa ir ļoti pārliecinoša, un ienāk prātā – diez, kāda būtu bijusi Latvijas tautas attieksme pret Irākas karu, ja kāds to publiski būtu labi izpildījis. Lūk, tā būtu demokrātijas un brieduma pārbaude. Bet – tiklīdz izlaižat no redzesloka oratori, acis atduras pret kailu, apgānītu ķermeņu attēliem…

Izrāde sākas un beidzas ar neitrālā tonī pasniegtu informatīvu ierakstu – Saeimas balsojuma protokolu. Tāds un tāds, tāda un tāda partija, par. Tāds un tāds, tāda un tāda partija, pret. Pret, protams, mazāk. Par, protams, mūsu karjeras politiķi. Viss taču zināms, bet pārņem klusa, mierīga bezcerība. Mēs vēl kādu brīdi sēdējām, mamma man blakus klusu raudāja, un es domāju, ko varētu mierinošu pateikt. Nekā jau nav. Sirdsapziņa, mugurkauls, ētiska stāja mūsdienu Latvijā un varbūt ne tikai te, ir pārāk skaļi vārdi. Varbūt tiešām pēdējais cilvēciskais pieskāriens, kas mums vēl atlicis, ir spēja kopīgi paklusēt. Paldies, ka ir, ar ko.

Publicēts 2013. gada 18. septembrī www.kroders.lv