Starptautiskais Jaunā teātra festivāls

Izrādes

Atzīmējot festivāla desmitgadi, sadarbībai ar mūsējiem veltīta īpaša programma, kurā ar jauniem neliela formāta iestudējumiem, instalācijām vai akcijām piedalās vienpadsmit dažādu jomu mākslinieki. Jaundarbu kolekcija ir balstīta britu teātra zinātnieka Alana Rīda atziņā par “teātri kā pēdējo humāno telpu” un strukturēta kā laikā un telpā vienots notikums.

Savā grāmatā “Teātris, intimitāte un satikšanās” (Theatre, Intimacy & Engagement, Alan Read, New York, 2008) Alans Rīds raksta: “Pēdējā humānā telpa iezīmē vietu un mirkli, kurā cilvēks apzinās savu eventuālo izzušanu. Teātris kā pēdējā humānā telpa, tieši pretēji, uzasina izjūtu, ka esam dzīvi. Tā ir telpa, kurā cilvēks apzinās savu atšķirību no pārējiem dzīvniekiem, jo spēj vēlreiz pieredzēt bērnību, vienoties kopīgā kontrolētā un nepārtrauktā elpā un piedzīvot estētisku vilšanos.”

Programmā “Pēdējā humānā telpa” iekļautas Pētera Krilova, Valtera Sīļa un Vladislava Nastavševa izrādes, kā arī Izoldes Cēsnieces, Andreja Jarovoja, MAREUNROL’S, Viestura Meikšāna, Monikas Pormales, Nomadu, Reiņa Suhanova, umka.lv darbu izstāde.

Mākslas darbi, kas apvienoti šinī programmā, atklāj pilsētas un dabas attiecības, mijiedarbi un konfliktus gan fiziskajā telpā, gan ikvienā no mums.

Par Dieva dēla sejas koncepciju

Romeo Kasteluči / Socìetas Raffaello Sanzio

2., 3. septembris 20:00 | Nacionālais teātris | 10 un 7* Ls

Izrādē “Par Dieva dēla sejas koncepciju” itāļu mākslinieks Romeo Kasteluči pievēršas Rietumu kultūras ikonai Jēzum Kristum. Izrādes centrā ir Renesanses mākslinieka Antonello de Mesinas gleznotā Jēzus skatiens, kas vēro hiper-reālistisku epizodi uz skatuves. Tur dēls aprūpē slimo tēvu, kas pats vairs nespēj kontrolēt savu ķermeni. Monotonā darbību secība, kas norit teju pilnīgā klusumā, ir divu vistuvāko cilvēku saruna, pilna nevarības, mīlestības, līdzjūtības, dusmu, cieņas un pazemojuma. Laikam ritot, katrs dēla pieskāriens tēvam iegūst aizvien dziļāku nozīmi.

Jēzus vēro arī ikvienu no mums, zālē sēdošajiem. “Skatītājiem ir sajūta, ka viņa izteiksme nepārtraukti mainās. Tomēr tā nav tiesa. Patiesībā tas ir skatītājs, kas mainās brīdī, kad sāk ielūkoties pats sevī”, tā Kasteluči. Šī dziļas cilvēcības caurstrāvotā izrāde ir oda līdzjūtībai, meditācija par mākslas dievišķo spēku, mūsu baiļu, bezspēcības un ticības pārbaudījums. Šī, iespējams, ir Romeo Kasteluči personiskākā saruna ar Dievu.

Par mākslinieku

Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci, 1960) ir itāļu rakstnieks, režisors, scenogrāfs, gaismu, skaņas un kostīmu mākslinieks. Kopā ar kompāniju Socìetas Raffaello Sanzio jeb Svētā Rafaēla sabiedrību Kasteluči ir radījis izrādes, instalācijas, filmas un koncertus, kas tiek pieskaitīti radikālākajai un pretrunīgākajai gadsimtu mijas mākslas praksei.

Pēc vairāk nekā divdesmit gadu nerimstošiem meklējumiem Romeo Kasteluči ir radījis jaunu skatuves valodu, kas apšauba teātri, kura pamatā primāri ir literārais teksts. Kasteluči teātri uzskata par absolūto mākslu, kam jāspēj ielauzties cilvēka apziņā (vai zemapziņā) caur visām maņām un uztveres kanāliem. Līdz ar to Socìetas Raffaello Sanzio iestudējumi ir ļoti kompleksi un vizuāli bagāti. To estētikai raksturīga nostalģiska pievilcība, kas atspoguļo gan rituālu nežēlību, gan svētumu, un rada gluži netveramu satraukumu, kāds, iespējams, pārņemtu tad, ja mums izdotos ielūkoties cilvēces zemapziņas dziļumos.

Šodien Kasteluči ir sasniedzis savu mērķi un viņa teātris, līdzīgi kā arhitektūra, mūzika, glezniecība vai tēlniecība, ir saprotams it visur pasaulē. Vēl vairāk – šis teātris neatstāj vienaldzīgu nevienu – tas pārsteidz, apbur, sāpina un šokē. Režisors Viesturs Kairišs par Socìetas Raffaello Sanzio ir teicis: „Skatoties šīs teātra brigādes šokējoši maģiskos uzvedumus, vienmēr rodas sajūta, ka tu zemapziņas līmenī pieskaries kādām cilvēkā esošām Eiropas kultūras dzīlēm, kuru saknes ir tik dziļas itāļu kultūras gēnos.”

Pēc studijām Čezenas Lauksaimniecības Institūtā Romeo Kasteluči absolvēja Boloņas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas un glezniecības nodaļu. Divdesmit gadu vecumā viņš debitēja kā teātra režisors un turpmākos gados veltīja gan teātrim, gan glezniecībai. 1981. gadā Itālijas pilsētiņā Čezenā Kasteluči kopā ar Klaudiju Kasteluči un Kjāru Gvidi nodibināja kompāniju Socìetas Raffaello Sanzio. Tās nosaukums ir saistīts ar Renesanses mākslinieku Raffaello, kura glezniecība slavina formas perfekciju un pauž nemieru par pasauli, kas zaudē atskaites punktus. Raffaello darbiem raksturīgā dramatiskā spriedze un dinamisms jaušams arī Socìetas Raffaello Sanzio darbos.

Itālijā kompānijas provokatīvais un pretrunīgais darbs izpelnījās politisko cenzūru. 1994. gadā Itālijas Kultūras un mākslas ministrija pārstāja atbalstīt un aizliedza Socìetas Raffaello Sanzio darbu izrādīšanu. Mākslinieku atbildes gājiens bija Starptautiskās Teātra cenzūras konvencijas pieņemšana Čezenā. Par pretošanos viņiem tika piešķirta UBU balva. Pavisam neilgi pēc šiem notikumiem – jau 2000. gadā Kasteluči saņēma Eiropas Teātra savienības iedibināto Eiropas Jaunā teātra realitātes balvu un 2002. gadā tika uzaicināts par Aviņonas festivāla galveno mākslinieku. 2005. gada Venēcijas biennālē Kasteluči bija Biennāles Teātra sadaļas kurators un joprojām turpina strādāt kā kurators dažādos festivālos.

Socìetas Raffaello Sanzio ir iestudējis autobiogrāfisko Santa Sofia-Teatro Khmer (1986), Tuvo Austrumu ciklu (La discesa di Inanna, 1989, Gilgamesh, 1990, Iside e Osiride, 1990), klasikas ciklu ar Šekspīra un Aishila darbiem. Pēc paša lugas Genesis, From the museum of sleep (1999) iestudējuma, Kasteluči pievērsās mūzikas teātrim un radīja divas izrādes ar Skota Gibonsa un Klaudio Monteverdi mūziku – Voyage au bout de la nuit (1999) un Il Combattimento (2000). No 2001. līdz 2004. gadam Socìetas Raffaello Sanzio strādāja pie fundamentālā 11 izrāžu cikla Tragedia Endogonidia, bet pēc tam tapa Dantes “Dievišķā komēdija”. Rīgā ar Kasteluči daiļradi esam iepazīstinājuši vairākkārt – 2007. gada festivālā Homo Novus rādījām izrādi BR.#04 Brisele no cikla Tragedia Endogonidia, bet 2011. gadā – instalāciju Persona.

Kopš 1998. gada Socìetas Raffaello Sanzio regulāri sadarbojas ar Skotu Gibonsu (Scott Gibbons, 1969, www.red-noise.com) – amerikāņu elektroniskās un elektro-akustiskās mūzikas komponistu, kura intereses lokā ietilpst gan akustiskās dabas skaņas, gan skaņas tehnoloģijas. Gibonsa kompozīcijas ir reizē delikātas un fiziskas, būtiska vieta tajās ierādīta arī klusumam, bet viņa pirmajos darbos dominēja tikai akmens un vēja skaņas. Pasaules kritiķi Gibonsu uzskata par vienu no vadošajiem komponistiem mikromūzikas un izolatīvā ambienta jomā. Gibons ir izgudrojis virkni elektronisko instrumentu un ir pazīstams, pateicoties savām performancēm, ar kurām viņš ir uzstājies ARS Electronica festivālā Austrijā, Luvrā Parīzē un citur. Skots Gibons ir mūzikas autors arī izrādei “Par Dieva dēla sejas koncepciju”.

Izrādes veidotāji

Autors un režisors: Romeo Kasteluči
Komponists: Skots Gibons
Izpildītāji: Džanno Plazzi, Serdžio Skarlatella, Dario Boldrini, Vito Matera, Silvano Voltolina
Iestudējums tapis sadarbībā ar Džakomo Stradu
Rekvizītu autori: Ištvans Cimmermans, Džovanna Amoroso
Skaņa: Mateo Braglia, Marko Kanali
Gaisma: Fabio Berselli, Lučiano Trebi
Rekvizīti: Vito Matera
Menedžments: Džilta Biasini, Benedetta Briglia, Koseta Nikolini
Administrācija: Mišela Medri, Elisa Bruno, Simona Barduči
Izpildproducents: Socìetas Raffaello Sanzio
Līdzproducenti: Theater der Welt 2010,
deSingel international arts campus, Bretaņas Nacionālais teātris, Oslo Nacionālais teātris, Barbican London, SPILL Festival of Performance, Čehova Starptautiskais teātra festivāls, Holland Festival, Athens Festival, GREC 2011 Festival de Barcelona,
Festival d’Avignon, Starptautiskais Teātra festivāls
DIALOG Wroclav, BITEF (Belgradas Starptautiskais teātra festivāls), spielzeit europa, Berliner Festspiele, Théâtre de la Ville–Paris, Romaeuropa festivāls, Teātra festivāls SPIELART München (Spielmotor München e.V.), Le-Maillon, Théâtre de Strasbourg / Scène Européenne, TAP Théâtre Auditorium de Poitiers- Scène Nationale, Peak Performances @ Montclair State-USA