Meitenes pa labi, zēni pa kreisi
Sodja Zupanca Lotkere, Tadeašs Ržīha (Čehija)Vai es esmu pārāk resna? Pārāk jūtīgs? Vai esmu gana laba? Kur es vispār iederos? Vai kādreiz kādam patikšu tāds/-a, kāds/-a esmu? Šie jautājumi sāk mūs nodarbināt jau agrā vecumā – tiklīdz saskaramies ar apkārtējo vērtējošo attieksmi.
Skola un sporta zāļu ģērbtuves bieži ir pirmās vietas, kur sastopamies ar apcelšanu, ņirgāšanos vai atstumšanu sava izskata vai fizisko spēju dēļ. Tās ir telpas ar stingriem noteikumiem, kur agrā vecumā iemācāmies, ko mūsu ķermenis spēj vai nespēj, ko tas drīkst vai nedrīkst, ko vēlas vai nevēlas darīt. Nereti tās ir arī vietas bez lieciniekiem – brīžos, kad pieaugušo nav klāt, attiecību hierarhija, varas sadalījums un vardarbība var nostiprināties bez apkārtējo iejaukšanās. Taču arī pieaugušo klātbūtne ne vienmēr nozīmē aizsardzību. Daudzos gadījumos vardarbība turpinās visu acu priekšā – klusumā.
Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas atceļojusi no Prāgas pilsētas muzeja, aicina nenovērsties no bulinga un runāt par to skaļi arī Latvijas sabiedrībā.
IZSTĀDES APRAKSTS VIEGLAJĀ VALODĀ
Jau agrā bērnībā cilvēki sāk mūs vērtēt.
Un arī mēs sākam daudz biežāk sev jautāt:
vai esmu pārāk resna?
vai esmu pārāk jūtīgs?
vai esmu pietiekami laba?
kur es iederos?
vai es kādam patikšu?
Katrs cilvēks vēlas iederēties.
Katrs vēlas sev draugus.
Taču bērni un jaunieši bieži cits citu apsmej.
Tas notiek skolās un sporta zāļu ģērbtuvēs.
Bērni izsmej citu izskatu un spējas.
Sporta zāļu ģērbtuvēs parasti nav pieaugušo.
Tur ņirgāties par citiem ir vienkāršāk.
Stiprākie un drošākie bērni
atstumj vājākos un kautrīgākos.
Tas ir sāpīgi.
Pieaugušo klātbūtnē bērni jūtas drošāk.
Tomēr dažreiz arī pieaugušie neiejaucas.
Viņi izliekas, ka neredz izsmieklu un atstumšanu.
Un vājākie bērni paliek vieni un neaizsargāti.
Izstāde “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” radīta Prāgā.
Izstāde aicina nepieļaut izsmiešanu.
Pieaugušajiem ir jāiejaucas bērnu un jauniešu konfliktos.
Pieaugušajiem ir jāsargā vājākie un kautrīgākie bērni.
Un par to ir jārunā skaļi arī Latvijā.
PAR MĀKSLINIEKIEM
Sodja Zupanca Lotkere, Ph.D, pasniedz dramaturģiju un vada starptautisku teātra kursu Prāgas Teātra mākslas akadēmijas (DAMU) maģistrantūrā. Viņa ir ieguvusi doktora grādu telpiskajā dramaturģijā Vīnes universitātes, Cīrihes Mākslas universitātes un Prāgas Teātra mākslas akadēmijas apvienotā programmā. Viņa ir dramaturģe neatkarīgos teātra, dejas un publiskās telpas projektos, strādājusi Čehijā, Polijā, Beļģijā, Norvēģijā un Nīderlandē ar tādiem māksliniekiem kā Jozefs Vauters/Decoratelier, Ahilans Ratnamohans, Fredriks Petrovs, Julians Hetcels, Jans Moceks, Lote van den Berga, TAAT, Vojteks Ziemilskis. No 2008. līdz 2015. gadam viņa bija Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles mākslinieciskā direktore. Viņa ir bijusi kuratore vairākiem starptautiskiem pētniecības projektiem. Sodja ir lasījusi lekcijas Kolumbijas universitātē, Jeila Teātra skolā, Karaliskajā Drāmas un runas skolā Londonā, Islandes Mākslas akadēmijā Norvēģijas Mākslas akadēmijā un neskaitāmos festivālos un simpozijos. No 2014. līdz 2026. gadam viņa bija Teātra un scenogrāfijas žurnāla un Performances izpētes žurnāla redkolēģijā izdevniecībā “Routledge”.
Tadeašs Ržiha ir arhitekts, kurš strādā Londonā un Prāgā. Viņa darbība aptver kopienu ēku projektēšanu, pilsētplānošanu, izstāžu veidošanu, kuratoriālo praksi un pedagoģiju. Savā darbā viņš veido mērķtiecīgas sadarbības arhitektūras, plānošanas, ilgtspējīgas inženierijas un kultūras krustpunktos. Tadeašs pasniedz Londonas Karaliskajā mākslas koledžā.
VEIDOTĀJI
Prāgas pilsētas muzejs sadarbībā ar Prāgas praidu
Koncepcija: Sodja Zupanca Lotkere, Tadeašs Ržiha, Broņeks Statils (RSAA)
Mākslinieciskais vadītājs: Broņeks Statils
Koncepcija un radošā producēšana: Tereza Kadlecova, Alešs Rumpels
Tekstu autori: Sodja Zupanca Lotkere, Santa Remere
Tekstu redaktors: Andrejs Vīksna
Leļļu dizains: Pedro Enrike Gramegna Ardiles, Jasmīne Molinari
Leļļu izgatavotāji: Marie Adlerova, Laurena Aleksandera
Tērpu dizains un izgatavošana: Tereza Vachova
Asistenti: Lotija Vuda, Jovita Siu, Simona Leverato, Kateržina Džurčanska, Kalyen
Izstādes adaptācija: Estere Betija Grāvere, Tadeašs Ržiha, Sodja Zupanca Lotkere
Audio ieraksta dizains: Henriks Eliass Zēgners
Balsu aktieri: Antonija Skopa, Eižens Freimanis, Ģirts Dubults, Rihards Bargais, Linda Krūmiņa, Lote Vilma
Tehniskais atbalsts: Raitis Upens, Ivars Ozols
Pateicība: Laurai Dravniecei, Ņikitam Bezborodovam, Ondřej Mrázek, Aijai Andersonei
Tulkotāja: Ieva Lešinska
Korektore: Aija Andersone
Vietējā producente: Elza Siliņa (Latvijas Jaunā teātra institūts)
Atbalsta: Satori
PIEKĻŪSTAMĪBA
Pārvietošanās un vide
Norises vieta ir piekļūstama cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā. Iekļūšana ēkā cilvēkiem ratiņkrēslos – no centrālās ieejas labajā pusē, marķētās durvīs, un ēkas kreisajā pusē no pagalma puses, aiz kafejnīcas.
Ēkā ir lifts uz visiem stāviem un piekļūstamas labierīcības 1.stāvā pretī muzeja restorānam, ka arī 4.stāvā. Otrajā stāvā vestibilā pie informācijas punkta pieejams ratiņkrēsls un pārnēsājami (1,3kg) krēsli lietošanai muzeja telpās. Krēsli ērti izmantojami arī kā atbalsts pārvietojoties.
Pie muzeja, labajā pusē no centrālās ieejas ir marķēta autostāvvieta cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Sensorā vide
Šī ir relaksēta norise. Būs pieejamas taktīlās lielformāta lelles. Būs iespēja rakstiski atstāt savu pieredzes stāstu pēc vēlēšanās.
Relaksētā formāta izrādēs skatītāji drīkst brīvi kustēties, mainīt vietu, iziet un atgriezties, ja tas nepieciešams. Šajās izrādēs īpaši gaidīti ir arī neiroatšķirīgi skatītāji, un ikviens ir aicināts pieņemt brīvāku skatītāju uzvedību izrādes laikā.
Informācijas pieejamība
Izstādē audioierakstiem ir pieejama arī drukāta teksta versija. Informācija būs pieejama arī vieglajā valodā.
Atbalsts
Ja nepieciešams, festivāla brīvprātīgais var sniegt palīdzību norises vietā cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.
Svarīgi zināt
Izstāde var izraisīt spēcīgas emocijas